Otrdiena, 17 Aprīlis 2018 00:00

Nobela laureāts par Vakcīnām - Mēs esam veidoti tā, ka NEKAD nedrīkstam saņemt proteīnus asinīs, kas nav modificēti kunģa un zarna trakta sulās

Uzrakstīja 
Vērtēt šo objektu
(5 balsis)

richet nobel1913. gadā Franču zinātnieks, pētnieks un izdevniecības vadītājs saņēma Nobela Medicīnas Prēmiju par atkārtotas injekcijas pētījumiem, Anafilakses termina ieviešanu un Anafilakses fenomena atklāšanu un aprakstīšanu. Tāda paša nosaukuma grāmata tika izdota, tomēr sākumā tiks publicēts šī zinātnieka Nobela Medicīnas prēmijas runa, kas attēlo, kā tieši tika atklāta Anafilakse, kādi zinātnieki piedalījās un svarīgākie posmi Anafilakses atklāšanā. Tulkojums nav perfekts, tāpēc atsevišķā saitē būs pieejama oriģinālrunas teksts angļu tekstā un pati grāmata.

Tas ir emocionāls brīdis, stāstīt šai auditorijai par veiktajiem eksperimentiem, kas mani noveda šeit, pateicoties Caroline Institute – augstākā pateicība, par ko zinātnieks var tikai cerēt. Lūdzu Jūsu uzmanību stāstot par saviem pētījumiem, stāstot par atklājumiem, kas, pēdējās dekādes laikā, nodrošināja anafilaksei pataloģijā tās vietu.

Sākumā, vēlos paskaidrot un izskaidrot paša vārda lietošanu, jo, pirmajā brīdī, tas izklausās barbarisks. Šo jaunvārdu ieviesu 12 gadus atpakaļ, par pamatu ņemot, un uzskatu arī tagad tā, ka jaunai idejai vajag jaunu vārdu zinātniskās precizitātes garā. Phylaxis grieķu valodā nozīmē – aizsardzība.
Tātad Anafilakse nozīmēs pretējo.
Anafilakse, no Grieķu etimoloģiskā avota nozīmē – organisma stāvoklis ir palicis superjūtīgs, pretstatā – pasargātam.
Lai paliktu skaidrs, izmantosim piemēru, kad subjekts ir saņēmis indi.
Pieņemsim, ka indes deva bija mērena un ka pēc pāris dienām subjekts ir vai vismaz izskatās, ka ir – normāls. Ja, tajā brīdī tiek dota nākošā injekcija ar tieši tādu pašu dozu un indi tiek injekcēta, kas notiks?
Ir trīs iespējas.
Pirmā un vienkāršākā ir, ka organismā nenotika nekādas izmaiņas un saņemot tieši tādu pašu dozu, kā menesi iepriekš, tieši tas pats fenomens notiks, tieši tādos pašos apstākļos. Tas ir tas, kas pārsvarā notiek. Speciālisti un ārsti strādā uz šī pieņēmuma pamata, kad tie veic intoksikāciju ar mēneša intervālu.

Lūdzu pievērs uzmanību - 1913 gadā, Ričets runā par Vakcināciju un kā tā norisinājās - ik pēc mēneša.

Otrā iespēja ir, ka subjekts paliks mazāk jūtīgs. Citiem vārdiem sakot, iepriekšējā intoksikācija izraisīja noteiktu tolerances stāvokli, jeb nejūtīgumu. Tas nozīmē, ka lai izraisītu nepieciešamo reakciju stiprāka doza ir nepieciešama. Šis ir relatīvās imunizācijas piemērs, vai Mithridatism, kā to sauc savādāk.

Vārds Mithridatism cēlies no Mithridates VI, kura Tēvs tika noindēts. Notikumi risinājās 150 gadus pirms mūsu ēras. Tai laikā uzskatīja, ka karali Mithridates V noindēja viņa sieva. Kamēr dēli auga māte pārvaldīja karaļvalsti. Kādu brīdi, Mithridates VI saprata, ka māte grib to noindēt un nodrošināt troni tā brālim. Viņš to tā izdomāja, jo ik pa laikam pēc ēsanas tam sāpēja vēders. Vēdersāpes tai laikā nav bijusi ierasta lieta. Sapratis, ka viņu grib noindēt, viņš devās pie mūkiem un sāka pieradināt sevi pie indēm - sākot tās ēst no mazām dozām un patstāvīgi dozas palielinot. 

Lūdzu Atceries, ka organisms paliks mazāk jūtīgs, jeb Organisma pierašanu, tas vēl noderēs.

Vislabākais piemērs ir opija un morfīna (narkotiku) lietotāji. Cilvēkiem, kas injekcē sev morfīnu, ar katru nākošo reizi nepieciešamas lielākas un lielākas dozas, lai izraisītu to pašu efektu. Ir morfīna atkarīgie, kuru doza ir 20 grami, lai gan pat 1 dekagrams ir bīstams normālam subjektam. Ir cilvēki, kas dzer 1l laudanuma dienā, lai gan pat 1 pile, normālos cilvēkos, izraisa sajūtas.
Šie divi varianti – A) nemainīgs jūtīgums vai stabilitāte un B) pazūdošais jūtīgums, jeb habitutation, ir zināmi jau sen. Tagad esmu pierādījis, ka ir vēl trešais variants, kas tiek bieži novērots, noteiktās situācijās, kuras esmu norādījis – paaugstināta jūtība. Pirmā injekcija, pretstatā organisma pasargāšanai, padara to vairāk trauslu un uzņēmīgu. Tā ir anafilakse.
Šie bija apstākļi, kas ļāva man pirmo reizi novērot šo fenomenu. Lūdzu atļaujiet man pastāstīt vairāk, ka tas notika. Jūs redzēsiet, ka tas notika, nevis dziļas domas vadīts, bet gan vienkāršā novērojumā, gandrīz vai nejaušības pēc. Tā, ka mans nopelns bija novērot to, kas bija manā priekšā.
Tālāk zinātnieks stāsta, kā aizsākās eksperimenti ceļojuma laikā. Pēc atgriešanās Francijā viņi sāka izmntot Aktīniju, kas ir plaši pieejama Eiropā. Zinātnieki mēģināja noteikt cik indīga ir inde, kas iegūta no Aktīnijas. Tas bija ļoti sarežģīti, jo inde ir lēnas iedarbības – trīs līdz četras dienas pagāja, kamēr kļuva skaidrs vai doza bija letāla vai nē. Letālā doza izrādījās 0,1 uz 1kg dzīvsvara. Bet daži suņi izdzīvoja, vai nu tāpēc, ka doza nebija pietiekoša, vai arī citu apstākļu dēļ. Otrās, trešās un ceturtās nedēļas beigās, izmantoju šos suņus jaunā eksperimentā, jo suņi izskatījās normāli.
Pilnīgi negaidīts fenomens tika novērots, ko mēs uzskatījām par ārkārtēju. Suns, kuram pirms tam tika iešpricēta minimāla doza, teiksim 0.005 uz 1kg dzīvsvaru, uzreiz uzrādīja nopietnus simptomus – vemšanu, asiņainu caureju, ģīboni, bezsamaņu, asfiksiju un nāvi.
Šis eksperiments tika atkārtots dažādos laikos un līdz 1902 gadam mēs noteicām trīs faktorus, kas ir anafilakses stūrakmeņi:
1) subjekts, kas saņem atkārtotu injekciju ir daudz jūtīgāks, nekā jauns subjekts.
2) Simptomi, kas parādās pēc atkārtotas injekcijas – ātri, pilnīga nervu sistēmas depresija, nekādā mērā neatkārto simpromus pēc pirmās injekcijas.
3) Starp pirmo un otro injekciju jāpaiet 3 – 4 nedēļām, līdz anafilakses stāvoklis iestājas. Šis ir inkubācijas periods.
Kad šie fakti tika labi nopamatoti, pateicoties zinošiem pētniekiem, pētījumi sākās ar jaunu sparu.
1903 gadā Arthus, Lausanne, nodemonstrēja, ka intravenoza injekcija trusim, izraisīja anafilaksi 3 nedēļas pēc tam, kad trusis bija saņēmis pirmo injekciju. Anafilakses fenomens kļuva par vispārīgu. Anafilakse notika ne tikai pēc toksīnu (!!!) vai toksisku albumīnu, be arī no visiem proteīniem, neatkarīgi vai tie bija indīgi pēc pirmās injekcijas vai nē.
Divus gadus vēlāk, divi Amerikas fiziologi – Rosenau un Anderson, nodemonstrēja, ka Anafilakses fenomens notiek pat pēc katra seruma injekcijas, pat ja tas ir tik mazs kā 0.00001ml, kas ir ļoti mazs, bet spēj anafilaksēt dzīvnieku. Tie citēja Anafilakses piemērus no visiem organiskiem šķidrumiem – piena, seruma, olām un muskuļu ekstrakta. Tie specificēja reakcijas un spilgti nodemonstrēja, ka jūras cūciņas ir visjūtīgākās Anafilakesi.
1907. gadā, es, veicu eksperimentu, kas nodemonstrēja Anafilakses patoģenēzi. Anafilakses stāvoklis dzīvniekam, tika izraisīts paņemot asinis no Anafilaktēta dzīvnieka un injektētas normālā dzīvniekā. Anafilaktiskā inde ir ķīmiska substance asinīs.
Šie ir pamatsoļi, caur kuriem mūsu zināšanas attīstījās. Vēlos tagad pieminēt noteiktas lietas.
Inkubācijas periods ir dažāds, atkarībā no indes un nevis dzīvnieka veida. Minimālais inkubācijas periods novērots – 1 nedēļa, jūras cūciņām, špricējot pienu. Mytilin ekstrakts no Mytilus edulis gliemenes, inkubācijas periods ilgst 2 nedēļas. Suņiem, izmantojot kreptīna ekstraktu no Hura Crepitans, inkubācijas periods ir vēl ilgāks, līdz pat četrām nedēļām. Jūras cūciņām, injekcējot serumu – izsmeļošos eksperimentos – inkubācijas periods bija 11 dienas un reakcijas maksimālie simptomi izpaudās 14 dienā, vienmēr demonstrējot ievērojamas variācijas atkarībā no subjekta.
Bet ir daudz grūtāk noteikt, kad anafilaktisks periods ir beidzies. Lielākā daļa pētnieku uzskata, un es tai skaitā, ka Anafilaktisks stāvoklis, nekad nebeidzas. Citiem vārdiem sakot, ja subjekts vienreiz ir ticis anafilktēts, tātad modificēts, tā ķīmiskajā sastāvā, tad subjekts nekad nevar atgriezties tā pirmatnējā stāvoklī. Atgriezties pie normāla stāvokļa nav iespējams. Ir zināmi subjekti, kas pat pēc 4 gadiem, kopš pirmās injekcijas, bija jūtīgi pret atraisīšanās reakciju.
Ļaujiet man piebilst – tas ir ārkārtējs fenomens, ka tik niecīgi indes apjomi, var izmainīt organismu tā, ka pēc vairākiem gadiem, organisms nav spējīgs tikt galā ar šīm izmaiņām.
Diemžēl nepietiek pētījumu par šo jautājumu. Tomēr izskatās, ka ievērojama dažādība tiks novērota Anafilakses ilgumam.
Anafilaktiskie simptomi izpaužas dažādās variācijās. Simptomu dažādība atkarīga no dzīvnieku veida un nevis no pielietojamās indes. Ļoti būtiski ir pieminēt, ka šis fenomens ir konstants, lai kāda inde tiek lietota.
Es eksperimentēju ar suņiem, jo tie uzrāda precīzākus simptomus, salīdzinot ar jūras cūciņām. Suņiem, atkarībā no intensitātes, Anafilaksi var iedalīt 4 stāvokļos.
Vieglākajā formā, pamatsimptomi ir niezēšana. Dzīvnieks šķauda, kustina galvu tā, it, kā kaut kas būtu tā ausīs. Suns kasa savu galvu un tās sānu ar savām ķepām, dažkārt nedabiski. Dažkārt tas ar purnu trin zemi un apgāžas.
Nākošā Anafilakses intensitātes pakāpē ir niezēšana, bet šajā pakāpē, tā ir vardarbīgāka. Aiz niezes gandrīz uzreiz seko dažādi simptomi: biežāka elpošana, pazemināts arteriālais spiediens, ātrāki sirdspuksti, vemšana, asiņaina caureja un taisnās zarnas tenesms.
Trešajā pakāpē, nervus sistēmas depresija ir tik liela, ka niezēšana ir vai nu pārgājusi vai nu gandrīz beigusies. Dzīvniekam nav spēka vemt. Caureja tiek atzīmēta, tomēr šķidrums, kas nāk ārā sastāv gandrīz no asinīm. Simptomi parasti parādās tik ātri un vardarbīgi, ka nav laika kolikām un caurejai. Ataksija seko uzreiz. Dzīvnieks grīļojas, tā kā būtu piedzēries. Zīlītes paplašinātas, acis ir pārgurušas un pēc sirds plosoša kliedziena, dzīvnieks nokrīt uz zemes, urinējot un izkārnoties zem sevis, nekustīgs, vairs nereaģē uz uzbudinājumiem un pilnīgā prāta aptumsumā. Elpošana ir apgrūtināta un izmisīga. Sirdspuksti ir tik vāji, ka ir knapi pamanāma. Asins spiediens ar grūtībām sasniedz vienu vai divus centimetrus dzīvsudraba līmeņa. Apkopojot visu, simptomi norāda, ka intoksikācija izsita nervu sistēmu ārā. Šī, indes brutālā vardarbība pret nervu sistēmu tiek saukta Anafilaktiskais šoks.
Ceturtā līmeņa anafilaksija ir daudz smagāka – tā vietā, lai visi simptomi pārietu, tie kļūst arvien spēcīgāk izteikti līdz 15-30 minūšu laikā iestājas nāve. Attiecībā pret suņiem, tā notiek ļoti reti. Visbiežāk pēc anfilaksijas šoka suns tomēr izdzīvo. Pēc 15-30 minūtēm suns, nedaudz ļodzīgi, tomēr nostājas uz kājām un atgūst sajūtas un samaņu. Vienīgā palikusī anafilaksijas iezīme ir asiņaina caureja. Bieži nāve iestājas nākamajā naktī pēc injekcijas, bet tā parasti seko it kā šķietamai atlabšanai.
Attiecībā pret trušiem (pēc Arthus) elpošana kļūst trokšņaina (lat. Polypneuic), tad dzīvnieks nokrīt uz sāniem, atgāž galvu uz aizmuguri, ar kājām imitē skriešanas kustības līdz pēķšņi apstājas elpošana. Iestājas sistoliskā sirds disfunkcija un pēc pāris minūtēm seko nāve.
Arthus novēroja interesantus Anafilakses lokālos efektus trušiem. Otrā injekcija, kas tika iešpricēta tajā pašā ausī, kur pirmā injekcija, čūlas un gangrēna tika novērotas. Nekādi citi simptomi netika novēroti. Šos, Anafilakses lokālos efektus sauc par “Arthusa fenomens”.
Jūras cūciņas ir ļoti jūtīgas pret anafilaksi. Ja anafilakse ir viegla, tikai niezes, uzbudinājuma un pagarinātas elpošanas simptomi parādās. Bieži dzīvnieks nokrīt uz savu sānu, citreiz raustoties krampjos, citreiz paralizēts un bezspēcīgs. Abos gadījumos, nāve iestājas ātri, gandrīz vai dažu sekunžu laikā, no injekcijas brīža līdz sirds apstāšanās brīdim.
Anaflikase ir novērota visiem zvēriem – zirgiem, kazām, lielopam, žurkās, baložos, pīlēs un pat vardēs.
Anafilaksija ir attiecināma arī uz cilvēkiem un noteiktos gadījumos tā izraisa nāvi. Ir ļoti iespējams, ka hydatid cistas pārsprāgšana, kurai seko nāve, ir anafilaktisks fenoments. Pirrms vairākiem gadiem es biju Brazīlijā un dzirdēju stāstu par ārstu, kurš pats sev injecējis preventīvo anti-plague serumu. Bija informācija, ka nākamajā gadā gaidāms šīs slimības uzliesmojums, tāpēc viņš pārliecināja savus stundentus veikt šo pašu vakcināciju. Rādīdams studentiem priekšzīmi, viņš veica sev atkārtotu injekciju. Tomēr atkārtotā injekcija veica palaišanas procesu, jo viņa organismu jau bija ietekmējusi pirmāa deva. Otrā injekcija izrādījās fatāla – pēc divām stundām ārsts bija miris.
Tomēr mūsdienās cilvēce ir jau iepazinusi anafilaksijas izraisītās sekas.
Divi dakteri no Vīnes – Pirquet un Schick, pētīja šo lietu ļoti rūpīgi. Tie ir aprakstījuši Seruma-Slimību (Serum-sickness) bērniem, kas tika špricēti ar difterijas serumu un tie novēroja, ka vairums gadījumu bija anafilakses fenomens. Ļoti retos gadījumos, pirmā injekija izraisīja tūlītēju rekciju. Kad tiek atkārtota injekcija, pēc no 10 līdz 30 dienām, reakcija iestājās 90% gadījumu.

Tas pats Pirquets, kas it kā ievies vārdu Alerģija. Viņa darbs par Seruma Slimību un Alerģiju būs turpinājumā.

Simptomi, kas tika novēroti, bija ļoti līdzīgi simptomiem, kas tika novēroti zvēriem – nātrene, eritēma, sāpju lēkmes, nieze un smagākos gadījumos ģīboņi (demi-syncope), ar nelabumu, vemšanu, hipertermiju, tūsku pa visu ādu un vispārējo nātreni.
Tādā veidā, salīdzinot anafilaksijas simptomus cilvēkiem un dzīvniekiem, būs redzams, ka tie ir līdzīgi. Tas ir tā it kā būtu izveidota inde, kura iedarbojas uz nervu sistēmu, sevišķi uz vaso-motor nerviem un trophyc ādas nerviem.
Tagad ir iespējams pārbaudīt vielas spēju panākt anafilaktisku stāvokli. Vielas var tikt iedalītas pēc brīvi izveidotas klasifikācijas koloīdos (angl. Colloids) un cristaloīdos (angl. Crystalloids)
Kristaloīdi ir neaktīvi. Man nav zināms neviens veiksmīgs gadījums izraisīt Anafilaksi izmantojot kristālisko sāli vai jebkuru alkoloīdu. No otras puses – visi proteīni, bez izņēmuma izraisa Anafilaksi – ir novērotas reakcijas no visiem serumiem, piena, organiskiem ekstraktiem, visiem dārzeņu ekstraktiem, mikrobu proteīntoksīniem, rauga, mirušiem mikrobu ķermeņiem. Tagad būtu interesantāk atrast proteīnu, kas neizsauc Anafilaksi, nevis to, kas izraisa.
Bet vissvarīgākais ir zināt šo injekciju specifiku pakāpes.
Pirmajā mirklī izskatās, ka spefikika netiek ievērota. Piemēram, ja sagatavošanas injekcija satur kazas pienu, tad sekojošā, kura palaidīs procesus, izraisīs daudz spēcīgākus simptomus, ja saturēs kazas, nevis govs vai aitas pienu. Tāpat attiecība uz zirga serumu – lai atkārtotā injekcija, kura satur zirga serumu, panāktu maksimālu efektu, arī pirmajai injekcijai jāsatur zirga serumu. Ir acīmredzami, ka dzīvnieks šajā gadījumā pēc otrās injekcijas ir jūtīgs arī, ja tā saturējusi suņa vai truša serumu, tomēr simptomi ir daudz vājāk izteikti. Tāpēc var secināt, ka jāpastāv saistībai starp pirmo un sekojošo injekciju.
Gribu paskaidrot termina – specifiskums. Pirmkārt vēlos pieminēt interesantu Anafilakses pielietošanu tieslietu medicīnā, balstoties uz šo specifiskuma principu.
Paņemsim par piemēru – ir atklāti nenoskaidroti pleķi un zinātniskās jurisprodences vārdā ir nepieciešams noskaidrot to izcelšanās – ir jānosaka vai asinis ir no suņa, lielopa vai cilvēka. Jūras cūciņas tiek lietotas. Vienai iešpricē cilvēka asins seruma, citai suņa, citai lielopa un ceturtajai cūkas asins serumu. Tad pēc mēneša, nezināmas izcelsmes asinis tiek sagatavotas seruma veidā un iešpricētas katrai jūras cūciņai. Tā jūras cūciņa, kas nomirs, teiksim, kas saņēmusi cilvēka asins seruma injekciju, norādīs uz to, kādas izcelsmes asinis ir. Līdz ar to tiesu medicīnas eksperti nolems, ka šis ir cilvēka asins paraugs.
Te gribu pieminēt, vēl kādu eksperimentu, kas bija neordinārs. Gaļas gabals tika paņēmts no mumificēta vīrieša ķermeņa, kas bija 3 – 4 tūkstošus gadus vecs. No tā tika sagatavots muskuļu ekstrakts. Šī seruma injekcija, Juras cuciņas padarīja jūtīgas tikai un vienīgi pret cilvēka muskuļu serumu. Tas arī parāda, ka cilvēka ķermenis šo tūkstošu gadu laikā ķīmiski nav mainījies.
Šis pierādījumu klāsts ir labs pamats, lai atpazītu anafilaksijas specifiku. Tomēr, nedrīkst pārspīlēt. Atļaujiet piezīmēt, ka jūrascūciņas, kuras ir jūtīgas pret govs pienu, nav jūtīgas pret kazas vai aitas pienu un viņu pirmā injekcija saturēja govs pienu.
Divi turpmākie novērojumi, ko esmu veicis diezgan nesen, liek apšaubīt smagumu un ātrumu anafilakses reakcijās. Pirmkārt, kad devu sagatavošanas injekciju no kreptina un vienu mēnesi vēlāk noteicis vemšanas dozu no apomorfīna (apomorphyne), novēroju, ka normāliem suņiem vemšanas doza bija 0.00275 apomorfīna hidrohlorīda sāls, kas 21% suņu izraisīja vemšanu. Suņiem, kam sākotnēji tika injektēts kreptīns, tāda paša apomorfīna deva izraisīja vemšanu 63%.
Anafilaktēti suņi, ir daudz jūtīgāki pret apomorfīnu, nekā normāli suņi. No šī eksperimenta izriet, ka eksistē kopējā Anafilakse, jo kreptīns nekādā veidā nav līdzīgs apomorfīnam.
Nākošais, eksperiments runā pret Anafilakses specifiskumu, ko veicu ar divu veidu toksiskiem albumīniem, ko ekstraktēju no Aktīnijas. Tās ir substances, ko dēvēju par congestin, jo tā īpašība ir kunģa un zarnu trakta sistēmas cirkulācijas pilnīga bloķēšana.
Bikiņ pamocoties ir iespējams pagatavot – dzeltenu un melnu congestinu. Tā bija iespējams nodemonstrēt, ka melnais congestin nav Anafilakses reakcijas atbrīvošanas, bet gan ir labāks, kā sagatavošanas injekcija salīdzinot ar Dzelteno congestin. Tas mums ļauj izsecināt, ka organismu jūtīgumu un anafilakses reakcijas palaišanu izraisa līdzīgi proteīnu grupas, bet ne identiskās. Bez šaubām bioloģiskā ķīmija atšķetinās šīs divas substances. Praktiski, bez nekādām šaubām var teikt, ka divas substances, kas sagatavo organismu anafilakses reakcijai un kas izraisa anafilakses reakciju, vienmēr ir līdzīgi, tā, ka droši varam teikt, ka tie ir specifiski.
Nākošais svarīgais eksperiments, kas nodemonstrē Anafilakses procesu tika veikts 1907 gadā, kad injekcēju normālu sani ar serumu no anafilakses nāvē miruša suņa, izraisīja neanafilaktēta suņa nāvi, tā it, kā serumā būtu indīgas vielas, kas izsauca anafilakses reakciju.
Eksperiments ar actino-congestin ir skaidri saprotams. Suņi, kuri iepriekš nav anafilaksēti, mirst dažu stundu laikā no gandrīz nekaitīgām devām, ja saņem anafilaksētu dzīvnieku seruma injekciju. Tā ir pasīvā anfilaksija.
Gandrīz vienlaicīgi, 1907.gada maijā un jūnijā, Gay un Southard Amerikā un Otto Vācijā, pavisam droši pierādīja, ka pastāv pasīvā anafilaksija. Tas ir kļuvis par vienu no klasiskajiem anafilaksijas pamatprincipiem.
Cits atklājums, ko saucu par Anafilaksi in Vitro, ļāva man sintezēt indi, kas tiek izlaista Anafilakses izraisīšanas reakcijās.
Vislabāk eksperiments darbojās ar creprin. Momentāla toksiska iedarbība uz ķermeni tika noteikta, teiksim 0.004g. Pēc tam, no anafilaktēta dzīvnieka, ko izraisīja creptin, tiek paņemts serums un šajā serumā tiek iejaukts 0.004g creptin. Šī injekcija nav bīstama, ja atšķaidīta ar ūdeni. Tomēr šis šķidrums ir ļoti vardarbīgs, ja krepptīnu atšķaida ar anafilaksēta suņa serumā. No tā ir jāsecina, ka kaut kāda ķīmiska reakcija starp kreptīnu un nezināmu substanci anafilaktiskjā serumā padara to par īstu indi.
Reakcija no šīs jaunās indes ir ekstremāli stipra. Nākošie eksperimenti to parādīs. Tas tika veikts uz kuces, kam tika iedota kreptīna deva sajaukta ar anafilaktisku serumu. “Smaga vemšana, diareja, taisnās zarnas tenesms, nevar nostāvēt taisni, urinējas zem zevis, acu zīlītes ir paplašinātas, pilnīgā prāta aptumsumā, gandrīz pilnīgi nedarbojas refleksi, dziļā bezsamaņā, brething dyspneic, heart-beat faint un ļoti ātra, pulss tikko manāms. Mirusi 36 stundās.
Antigēna sajaukums ar anafilaksēta dzīvnieka asinīm, kas tika anafilaktēts ar to pašu antigēnu – izraisa stipru un vardarbīgu indi, kas atšķiras no paša antigēna.
Lai novērtētu šo reakciju mums ir jāpiemin vērtīgu eksperimentu, ko sen atpakaļ veica Claude Bernard. Rūgtajās mandelēs ir divas substances – amygdalin, kas ir nekaitīgs un emulsin, kas arī ir nekaitīgs. Dzīvnieks izdzīvo pēc amygaldyn vai emulsin injekcijas. Emulsin ir diastae(nav tulkots), kam ir īpašība sadalīt amygaldin, atbrīvojot ciānūdeņraža skābi, kas ir viena no zināmajām indīgākajām gāzēm. Ja dzīvniekam tika iedota amygdalin injekcija un tad tika iešpricēta emulsin, ciānūdeņraža skābe veidosies asinīs un iestāsies nāve. Kaut gan iešpricējot šos komponentus atsevišķi, tie neizraisa nekādu reakciju.
Tas pats ir attiecināms uz anafilaktisku serumu un antigēnu. Atsevišķi tie ir nekaitīgi, kopā tie ir fatāli. Tā ir vienkārša hipotēze, tomēr Wolf-Eissner nav to vēl spējis akceptēt. Pieņemsim, ka anafilaktizētās asinīs ir viela, kuru sauksim par toxogenin. Pati par sevi viela ir nekaitīga, jo tā ir dzīvnieku asinīs un nerada nekādus kaitējumus to veselībai. Tā var tikt injecēta arī citam dzīvniekam, neradot nekādus kaitējumus. Tomēr, ja toxogenin kombinē ar antigēnu, tiek radīta inde, kurai ir tūlītējas un nopietnas sekas. Šai indei tiek piešķirts nosaukums apotoxin, kurš veidojas kā atvasinājums no antigēna.
Ķīmiskā reakcija ir vienkārša – toxogenin + antigēns = apotoxin. Izskatās, ka šis ir bioloģiskās ķīmijas visprārīgs likums – ka struktūras, kas ir neaktīvas un nekitīgas pašām sev, kļūst kaitīgas un aktīvas kad mijiedarbojas viena ar otru. Tripsīns ir neaktīvs, ja tas nav kopīgā reakcijā ar enterokinas. Spermai ir jāsavienojas ar olšūnu, lai varētu apaugļoties. Hydrochloric acid jāsavienojas ar pepsīnu, lai notiktu gremošana. Visiem Anafilakses pētniekiem bija jāpieņem, šo jūtīgumu izraisošo substanču eksistenci, ko es saucu par – toxogenin. Besredka vēlāk to nosauca par sensibilisin, kamēr Friedbergers tās sauca par anaphylatoxin. Nosaukumam nav nozīmes. Fakts ir un paliek fakts – anafilaktēta dzīvnieka sinīs ir viela, kas pati par sevi ir nekaitīga, bet, no kā izvidojas stipra inde, ja sajaukts ar antigēnu.
Es izlaidīšu veiksmīgo eksperimentu detaļas, ko veica Besredka un Friedbedberger veicot nafilakses pētījumus. Šīs lekcijas laikā, runāšu tikai par savu darbu, tā kā šis lekcijas laikā nav iespējams pastāstīt par visu, kas tika darīts, lai saprastu anafilaksi.
Šeit būtu vietā pieminēt sakarību starp anafilaksiju un leikocitozi, kuru esmu konstatējis, bet kuru nav iespējams pamanīt neizmantojot iestrādātas tehnikas un neveicot ilgstošus novēŗojumus. Visi mani pētījumi tika veikti uz suņiem ar mana drauga P. Lassablière palīdzību, kurš veica visus nepieciešamos aprēķinus.
Mazo balto daļiņu, jeb leikocītu sunī ir vidēji 100 uz smitdaļu kubikmilimetra. Kaut kur robežās no 70 – 130. Dzīvniekos, kas ir bijuši anafilaktēti, pat pēc 6 mēnešiem, kad tie izkatās pilnīgi veseli un labā veselības stāvoklī, leikocītu skaits sasniedz un pat pārsniedz 200.
Sākotnējā inekcija, kas izraisa ķermenī anafilaksi, tikmēr izraisa izraisa ievērojamu leikocitozi un ir tikai vienīgais simptoms, ko var novērot.
Ar vājāku antigēna dozu un ar antigeniem, kas ir nekaitīgi vai gandrīz tādi ir, kā piemēram peptone, anafilaktiskā leikocitāze neturpinās ilgi. Peptone daudzums 0.005 g uz kilo dzīvsvara izraisīs leikocitozi un izraisīs vai nu imunitāti vai anafilaksi. Nav vairāk jūtīgas reakcijas par leikocitozi. Sistemātiski analizējot šo fenomenu, izskatās, ka var var veikt zināmus secinājumus, kas savādāk varēt būt ārpus jautājuma.
Uzskatāmībai es aprakstīšu dažus eksperimentus par hloroforma (angl. Chloroform) iedarbību uz suņiem, kurus vēl joprojām turpinu veikt. Ja suns tiek hloroformēts pirmo reizi, leikocītu skaits nemainās neatkarīgi no tā, vai atrodas zem anestēzijas vai tās iedarbība ir beigusies, tāpat neatkarīgi no tā, vai ir otrā, desmitā vai divdesmitā diena pēc eksperimenta. Ja, turpretim, tiek veikta otrā hloroformizācija apmēram mēnesi pēc pirmās, apstākļos, kuri iespēju robežās ir identiski pirmā eksperimenta apstākļiem, tad trešajā vai ceturtajā, bet pilnīgi droši jau piektajā dienā, būs smaga leikocitoze, sasniedzot 220 vai 250 leikocītus.
Kāds ir šī eksperimenta izskidrojums? Te nav jautājumu par anafilaksi, anafilakse vienmēr ir smaga, tūlītēja un drausmīga, turpretim šajā gadījumā, leikocīti parādījās tikai trešajā vai ceturtajā dienā.
Esmu nonācis pie sekojošas hipotēzes. Proti, hloroforms iedarbojas uz aknu šūnām un izraisa noteiktu proteīnu substanču sairšanu, kas pēc tam nonāk asinīs. Ja tā ir pirmā reize, kad tas notiek, tad Leikocītu reakcijas nav. Ja, pēc trīs nedēļu pārtraukuma, jauna sadalīšanās notiek aknās, pēc kārtējās hloroforma pielietošanas, tad tā darbojas līdzīgi, kā otrā proteīna injekcija – reakciju izraisoša.
Pastāv ne tikai tiešā, bet arī netiešā anafilaksija, par kuru līdz šim ir ļoti maz zināms. Tomēr izskatās, ka netiešā anafilaksija ļoti paplašina anafilaksijas izplatību. Anafilaktiskais fenomens ir biežs medicīnisko pētījumu temats. Tas aizņemtu ilgu laiku pat uzskaitīt visus pētījumus. Tā kā neesmu strādājis šajā virzienā, atturēšos kavēties pie šī jautājuma. Tomēr, es nevaru nepieminēt iespējamo sakarību starp anafilaksiju un tuberkulīna reakciju. Šī tēma ir ļoti pretrunīga un nešaubīgi ir vērts veikt pētījumus šajā virzienā.
No paša anafilakses pētījuma sākuma, mēs pamanījām analoģiju, kas pastāvēja starp anafilaksi un jūtīgmu ar tuberkulozi slimiem dzīvniekiem pret tuberkulīnu. R. Koch apbrīnojamais ieguldījums, kas kopš tā laika tika apstiprināts neskaitāmos eksperimentos, ko veica citi pētnieki, parādīja, ka normāli dzīvnieki nereaģē uz tuberkulīnu, turpretim ar tuberkulozi slimi dzīvnieki reaģē uz dozām, kas ir tūkstošiem reižu vājākas. Kas tad ir paaugstināta jūtība, ja ne Anafilakse?
Kad nonākām līdz detaļām, liela dažādība tika atklāta. Pirmā tuberkulīna injekcija nepadara normālus dzīvniekus jūtīgus pret otro injekciju.Asinis no ar tuberkulozi slima dzīvnieka, neizraisa pasīv anafilaksi. Pēdējais – Anafilaktiska reakcija ir hipotermiska, kamēr ar tuberkulīna injekciju izsauktā parasti izsauc hipertermiju.
Tomēr, nedomāju, ka tie ir fundamentāli iebildumi. Maksimāli, ko tie pierāda, ir tas, ka audzējot Koha baciļus, kaut kādas paralēlas substances veidojas, kas nav atrodamas tuberkulīnā. Tuberkulīnā atrodas reakciju izsaucošas daļiņas, bet reakciju sagatavojošas daļiņas tajā nav. Iespējams tāpēc, ka neskaitāmas ķīmiskas reakcijas notikušas, pirms tuberkulīns tiek ekstraktēts no tuberkulozes kultūras, ir veicis reakciju izsaucošo daļiņu izmaiņas. Ticu tam, ka, ja dzīvnieks ir inficēts ar tuberkulozes bacilu, tad infekcij rada substances, kas darbojas kā anafilakses reakcijas sagatavosanas substances, bet kas nav atrodamas tuberkulīnā, kā mēs to lietojam. Tas nav paradoks.
Var uzskatīt, ka balstoties uz šo anafilaktiskās diagnozes metodi, var tikt izmantotas vispārīgas metodes. Pastāv divas metodes.
Viena, kad pacientam tiek veikta noteikta seruma zemādas injekcija, lai noteiktu, vai pacients pret to ir jūtīgs.
Otra, kad pacienta serumu injecē jūrascūciņai un novēro vai pēc divām, trim dienām tās ir kļuvušas jūtīgas pret noteiktu bakteriālu toksīnu.
Pieļauju, ka šāda anafilaksijas diagnozes metode, varētu tikt izmantota arī attiecībā uz vēzi.
Paņemot vēža šūnas un sagatavojot tās alkoholā un izšķīdinot ūdenī un tika iešķpricēts pacientiem, kas slimoja ar vēzi. Ja anafilaktiktiska-diagnoze eksistētu, šī injekcija izraisītu reakciju. Nekādu rezultātu nebija. Daži no maniem kolēģiem veica šādu injekciju ar vēzi slimiem pacientiem.
Pie šiem negatīvajiem eksperimentiem vēlos piebilst paris vārdus, par to ko saucu – homogenic anaphylaxis. Mērķis bija atklāt vai iešpricējot dzīvniekā asinis no cita tās pašas sugas dzīvnieka, izsauc stiprāku reakciju otrās injekcijas laikā, nekā pirmās laikā. Vienmēr nodrošinot to pašu pārliešanas avotu.
Neieguvām nekādus rezultātus. Sunim A tika iešpricēts 70 g uz katru kilo dzīvsvara asinis no suņa B.Nekas nenotika, Mēnesi vēlāk, suns A saņēma kārtējo injekciju ar asinīm no suņa B. Nekādi simptomi neparādījās. Izskatās, ka nav tādas viendabīga anafilakse (homogenic anaphylaxis), un asinis no tās paša dzīvnieka sugas iešpricētas citā dzīvniekā ir nekaitīga, kā pirmajā, tā arī otrajā injekcijā.
Līdz šodienai, visi pieminētie eksperimenti tika veikti izmantojot parenterālās injekcijas, tas ir asinīs ievdītās substances tika ievadītas savādāk nekā tās parasti nonāk asinīs caur gremošanas traktu un proti, ar zemādas, intravenozi, intraspinālām un peritoneālās injekcijām. Bet anafilaksi var izsaukt arī gremošanas sistēma. Šī ir gremošanas sistēmas anafilakse.
Rosenau un Anderson to pirmo reizi nodemonstrēja 1906 gadā. Jūras cūciņas palika jūtīgas pret zirga serumu pēc tā norīšanas.
Ir jāsaprot, ka termins gremošanas anafilakse nenozīmē anafilakse no barības vielām, bet gan anafilakse, kas sākas gremošanas traktā. Gremošanas anafilaksi raksturo antigēns neatkarīgi vai tas ir vai tā ir barība vai nav, nokļuva organismā caur barošanas traktu, Iekļūšana organismā caur rektālo izeju nav iekļauta, tā kā būtiskākā iezīme – antigēna modifikācija ar gremošanas sulām, nenotiek.
Barības anfilaksi ir studējuši daudzi pētnieki pēc Rosenau un Anderson, bet rezultāti nav viennozīmīgi. Es mēģināju risināt problēmu no cita lenķa, tas ir – novērot, kādos apstākļos substances, kas nokļuvušas barības traktā nonāk asinīs. Izmantoju eaģentu, kas ir ekstremāli sensitīvs – leikocitozi.
Sunim tiek dota apstrādāta gaļa: nav leikocitozes. Ja sunim, tupretim, dod neapstrādātu gaļu, pat tik nelielu daudzumu kā 1/5 no apstrādātās apjoma, tad trīs vai četru stundu laikā parādās leikocitoze. Visiespējamākais un vienkāršākais izskaidrojums ir, ka, apēdot apstrādātu gaļu, visi proteīni ir kļuvuši nešķīstoši un nevar izšķīst bez gremošanas sulu līdzdalības – pepsīna, tripsīna un erepsīna. Proteīna sašķelšanās galaprodukti ir netoksiski un neizraisa leikocistisku reakciju. Līdz ar to, tas nerada izbrīnu, ka apstrādāta gaļa jāsagremo bez affecting leikocītu, jo kuņģī ir nokļuvis nešķīstošs proteīns un tas var tikt cauri tikai, ja tiek modificēts, transformēts un homoģenizēts ar gremošanas sulu palīdzību.
Ja muskuļu serums vai jēla gaļa ir norīta, tas šķīstošie proteīni nonāk kunģī. Gremošanas sulām ir spēcīga iedarbība, bet iespējams, ka daļa proteīnu izvairās un nonāk cirkulācijā, līdzīgi, kā pēc antigēna šprices, kas arī izsauc leikocitozi.
Izskatās, ka katru reizi, kad šķīstošs proteīns nonāk no gremošnas kanāla, anafilaktiska reakcija var izraisīties tieši tāpat, kā pēc antigēna injekcijas.
Tas varētu izskaidrot fiziologu atšķirīgos viedokļus par Barības anafilaksi, proteiņa nonākšanu asinīs, vai tas ir šķīstošs ai nē, vai tas absorbējas vai nē, vai tas ir rezistants pret fermentu iedarbību vai nē.
Man ir izdevās ar Kreptīnu izsaukt izteiktu Barības anafilaksi.
Esmu noteicis 3 veidus, kā var izcelties Barības anafilakse. Nosauksim barības norīšnas anafilaksi par A. Injekcijas izraisītu anafilaksi par P. Sekojošas kombinācijas ir iespējamas: 1)A sagatavošanas un A anafilaksi izraisoša; 2)A anafilaksi sagatavojoša un P anafilaksi izraisoša; 3)P sagatavojoša, A anafilaksi izraisoša. Pat pirmajā no šīm trim iespējām (A+A) kad anafilaksi izraisīja tikai un vienīgi barība, nav šaubu, ka anafilakse notiek. Kad suns apēd kreptīnu pirmajā reizē, tas nekad nevemj. Kad tas aprij kreptīnu otro reizi, trīs nedēļas vēlāk, suns vienmēr vemj. Tas ir anafilakses aizsardzības vēmiens. Otrajā gadījumā (A+P), kad no sākuma apēd un tad injekcija izraisa reakciju, rezultāts ir skaidrs.
Anafilaktiskais šoks ir vardarbīgs un pierāda, ka mazs apjoms kreptīna netika sadalīts gremošanas traktā un nokļuva asinīs, ko pierāda leikocitoze, kas parādās dzīvniekiem pēc kreptīna apēšanas.
Šajā sakarā esmu novērojis vērā ņemamu faktu: viena gada periods starp sākotnējo sagremošanu un sekojošo parenterālo injekciju. Sunim 1911.gada jūnijā iebaroja lielu krepitīna (angl.crepitin) devu un suns izdzīvoja (Lai kāda būtu deva, iebarojot krepitīnu sunim, nav iespējams to noindēt). Pēc gada, 1912.gada jūnijā, sunis saņēma nelielu krepatīna injekciju un pusotras stundas laikā nomira tā, it kā būtu saņēmis zibens spērienu. Suņa nāve no anafilaktiskā šoka tik īsā laika sprīdī ir izteikti rets gadījums.
Pie šiem darbiem, man ir jāpiemin darbs ko veica Gideon Wells un Thomas Osborne. 1911 gada Janvārī, tie veica rūpīgu pētījumu par dārzeņu proteīnu anafilaktizēšanas un imunizāciju.
Galvenie secinājumi ir kā jau gaidījām un tomēr svarīgi tos pieminēt: 1) caur gremošanas gļotādu asinīs nokļūst niecīgs koloīdu daudzums; 2) šie minimālie apjomi ir pietiekoši, lai izraisītu organismā anafilakses jūtīgumu vai izraisītu anafilkses reakciju; 3) koloīdu daudzums, kas nonāk asinīs ir tik niecīgs, ka izraisa imunitāti un nevis izsauc anafilaksi, īpaši, ja atceramies, ka lielākā daļa atkārtotas apēšanas tiek atkārtota regulāri un ar dažādu intensitāti: tas viss noved pie apstākļiem, kas pastiprina antianafilakses imunitāti un nevis izsauc anafilaksi.
Šie atklājumi par Barības anafilksi ir noderīgi arī klīniskajai medicīnai. Tas ir iespējams, ka daudzie dispepsijas gadījumi ir nekas vairāk, kā anafilakse. Jau sen atpakaļ dakteri ir noskaidrojuši, ka regulāra diēta ar dažādiem produktiem ir ieteicoša salīdzinot ar citiem variantiem. Tas ir tā it, kā pēc atkārtotas norīšanas organisms ir pieradis pie atkārtotas viena un tā paša proteīna apēšanas un imunizējies pret šo ierasto antigēnu.
Nav nepieciešams ekstraordinārus aspektus Barības anafilaksei, kas vēl joprojām ir palikuši neizskaidroti.
Jau sen ir zināms, ka daži cilvēki ir jūtīgi pret sieru vai zemenēm, vai zivi vai čaulaiņiem (angl.shellfish), vai olām, vai pat pienu. Simptomi, kuri šiem cilvēkiem parādās apēdot šos produktus, ir analogi anafilaksijas simptomiem: akūtas vēdersāpes, vemšana, caureja, kolikas, apsārtumi, izsitumi, spēcīga kasīšanās, kā arī dažreiz sirdsdarbības traucējumi vai drudzis. Tagad mēs zinām, ka tas ir anafilaktisks fenomens; tā ir kļuvusi ikdienišķa pataloģija.
Atkārtojot dažādus fenomenus un mēģinot tos kategorizēt mums ir jāsecina.
Pirmkārt, tieši tāpat kā imunizācija anafilakse izraisa humorālo dažādību starp dažādiem indivīdiem.
Jūras cūciņa, kas tika anafilaktēta ar zirga serumu nebūs identiska tai jūras cūciņai, kas nav anafilaktēta vispār. Tā nebūs līdzīga jūras cūciņai, kas bija anafilaktēta ar lielopa vai suņa serumu. Tas nozīmē, ka virs un zem individuālajām starpībām sakarā ar dažādām imunizācijām, pastāv starpība starp dažādu anafilaktēšanu. Tikai padomājiet par to neiedomājamo skaitu substanču, kas var anafilaktēt un imunizēt. Ir jāsecina, ka ķīmiskā vai humorālā dažādība ir neierobežota atbilstoši dažādiem indivīdiem.
Lai atšķirtos no cita tās pašas sugas locekļa, dzīvniekam ir jāsaņem asinīs mazu daļiņu sveša proteīna, kas anafilaksē to īpašā veidā, vai mikrobam asinīs, kas padara to imūnu speciālā veidā pret to. Vairāku gadu laikā, saskaroties atkārtoti ar antigēnu organisms kumulē imunitāti vai anafilaksi pret tiem, dažādi grupēsies līdz katrs no tiem atšķirsies.
Katrs no mums ir unikāls ar savu ķīmisko sastāvu, asins sastāvu, iespējams arī ar katras šūnas protoplazmu. Citiem vārdiem, katrs sevī nes unikālu šķidrumu personību. Mēs ļoti labi zinām, kas ir personība attiecībā pret psihi. Mūsu atmiņu dažādība padara mūs unikālus un atšķirīgus citu cilvēku starpā. Katram ir unikāla pieredzes bagāža, kura mūs izveido tādus, ka neviens no mums nav sajaucams ar kādu citu. Runājot par personību attiecībā uz psihi, viss ir skaidri pamatots un jebkuram cilvēkam tas ir pieņemams.
Katrs cilvēks ir unikāla Personība. Tāpat var teikt, ka katram ir homorālā personība, kas atšķirās no citu cilvēku sastāva.
Tā ir pilnīgi jauna ideja. Līdz šim tika uzskatīts, ka ienāda vecuma, dzimuma un rases cilvēkiem ir līdzīgs humorālais sastāvs. Izskatās, ka tas tā nav, Katrai dzīvei būtnei, neskatoties uz visu līdzīgo savas sugas ietvarā, ir pašam savas īpašības, kas nav citiem. Tas nozīmē, ka turpmāk nepietiek studēt tikai sugu.
Mums jāizmanto cita fizioloģija, kas ir sarežģīta un nesen ieviesta – indivīda fizioloģija.
Tagad vajadzētu atbildēt uz jautājumu – kā Anafilakse iederās kopējā likumā par to, ka dzīvie organismi eksistē optimālas aizsardzības stāvoklī? Izskatās tas absurdi, ka dzīvie organismi, kas atrodas organisku vielu ietekmē, padara tos viegli ievainojamus, vieglāk ievainojamus no indēm, kad tai pat laikā, izskatās, ka viss, kas dzīvā būtnē ir padara tos spēcīgākus un izturīgākus. Pašās beigās minēšu Anafilakses jēgu.
Tas ir ļoti svarīgi, ka dzīvniekiem ir noteikts ķīmiskais sastāvs. Ja pēc injekcijas vai apēšanas svešie proteīni nonāktu šūnu šķidrumos un paliktu par daļu no tā, tad ķīmiskais sastāvs tiktu konstanti izmainīts. Kristoloīdu dialīze cau membrānām tās ātri izvada ārā, dienas vai pat dažu stundu laikā. Koloīdi netiek izvadīti ārā un nokļūstot asinīs paliek šūnās.
Izmiršanas draudi pastāv tām sugām, kuru iedzimtā ķīmiskā kompozīcija nav labi līdzsvarota. Ja heterogēnas vielas nonāk šūnās un noteikti sajaucās ar ķermeņa šķidrumiem, tās ir katras dzīvnieku sugas kā ķīmiskas konstitūcijas beigas; tādas konstitūcijas, kura veidojusies un evolucionējusi lēni, no paaudzes uz paaudzi, selekcijas un iedzimtības rezultātā.
Šajā sakarā, nav svarīgi, ka indivīds palika vieglāk ievainojams. Daudz svarīgāk par indivīda dzīvi ir sugas izdzīvošana.
Citiem vārdiem sakot, formulējot hipotēzi abstraktos terminos, bet tai pat laikā loti skaidri – indivīda dzīvība ir mazāk svarīga, kā sugas stabilitāte.
Anafilakse, iespējams “man žēl ka tā” Indivīdam ir nepieciešama sugai, bieži kaitējot indivīdam. Indivīds var iet bojā, tam nav nozīmes. Sugai jebkurā laikā ir jāsaglabā sava organiskā integritāte neskarta.
Anafilakse pasargā sugu no briesmām izmainīt sugas bioķīmisko sastāvu.
Mēs esam veidoti tā, ka NEKAD nedrīkstam saņemt proteīnus asinīs, kas nav modificēti kunģa un zarna trakta sulās. Katru reizi kad svešais proteīns ar varu tiek ievadīts savādāk, organisms cieš un sāk aizsargāties/pretoties. Šī pretestība izpaužas, kā paaugstināta jūtība, sava veida sacelšanās pret atkārtotu injekciju, kas varētu būt letāla. Pirmās injekcijas laikā, organisms neko tādu negaidīja un nepretojās. Atkārtotas injekcijas laikā, organisms apstādina aizsardzību un atbild ar anafilaktisko šoku.
Šajā sakarā Anafilakse ir jāuztver, kā universāls aizsardzības mehānisms, kas pasargā pret hetoregēnu (vielas, kas nāk no ne no organisma, bet no ārienes) vielu nokļūšanu organismā, ja no tiem netiek vaļā citā veidā.

Pats texc ir te - http://www.nobelprize.org/nobel_prizes/medicine/laureates/1913/richet-lecture.html

 

P.S. Šī publikācija ir daļa no publikāciju sērijas, kas nodemonstrē, ka Alerģijas viens no iemesliem ir Vakcinācija. Diemžēl tas mediķiem netiek mācīts, tāpēc tie neatzīst, ka Vakcinācija ir viens no Alerģijas un Autoimūno saslimšanas iemesliem. Lūdzu iepazīsties ar pārējām publikācijām šajā sērijā, lai gūtu maksimālu sapratni.

1. Sadaļa - Alerģija, kas un kā atklāja:

  • Vakcinācija, kā viens no Alerģijas iemesliem - TE.
  • Serum Sickness, nosaukums, ko lietoja pirms Alerģijas - TE.
  • Allergie, Dr Clemens Frh. von Pirquet 1910 - TE.
  • Nobela Medicīnas laureāts par Vakcīnām - Mēs esam veidoti tā, ka NEKAD nedrīkstam saņemt proteīnus asinīs, kas nav modificēti kunģa un zarna trakta sulās - TE. 

2. Sadaļa - daži Fakti:

  • Lokālā reakcija pēc injekcijas? Tavam bērnam alerģija!!! - TE.
  • Alerģiju skaits aug un augs, anafilakses hospitalizācija palielinās - TE.
  • Iespējams, Alerģijas Lāstu var uzvarēt - TE.
  • Mediķi netiek mācīti, ka Vakcinācija izraisa Alerģiju, jeb kāpēc nav "Ideālās Valsts" - TE.
  • Par Lateksa Alerģiju - TE.

3 Sadaļa - Izzudušās zināšanas:

  • Mūsdienu pētījumi un vēsturiski artefakti, kas apstiprina - Vakcīnas izraisa Alerģiju - TE.
  • 100 gadus pēc atklājuma, kārtējais "jaunais" pētījums apstiprina, ka Vakcīnas izraisa Alerģijas - TE.
  • Alerģisks encefalīts termins ko lietoja 1952 gadā un kas ir izzudis šodien - TE.
  • 1953 gada laikraksts saka - teorētiski injekcijas izraisa alerģiju un dod piemēru - TE.
  • 1954 gadā pārbaudot Salka Polio vakcīnu, tika pārbaudīts vai tā neizraisīs alerģiju - TE;
  • Vakcīnu Sastāvs - TE;
  • Netīrās Vakcīnas - TE;
  • The history of the idea of allergy, Spānija - TE;
  • Vēl 1977 gadā ASV dietologi bija informēti, ka injekcijas izraisa alerģiju - TE;
  • Ko rakstīja Padomju Zinātne Latvijā par Vakcināciju izraisītajām Alerģijām. Īssais ieskats turpmākaji publikācijai - TE;

4. Sadaļa - Atklātā vēstule":

  • Atklātā Vēstule Saeimas deputātiem par nepieciešamību izveidot - Parlamentārās Izmeklēšanas Komisiju - TE;

Diemžēl Saeimas deputāti klusē un ignorē. Protams tie ir aizņemti...
Lūdzu palīdzību šīs informācijas izplatīšanā.

Lasīts 1008 reizes Pēdējo reizi rediģēts Trešdiena, 31 Jūlijs 2019 09:57
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Top