Kā atklāja Alerģiju

Serum Sickness, nosaukums, ko lietoja pirms Alerģijas

Viss no kaut kā sastāv. Visam ir sākums. Terminam Alerģija ir priekšvēsture.

Tiek uzskatīts, tā dakterus māca un publikai stāsta, ka Clemens von Pirquet terminu Alerģija ieviesa 1906 gadā. Tai pat laikā neko nestāsta, par to, kā šis Austriešu dakteris nonāca līdz šim Terminam. Mūsdienās lietojam terminu Vakcinācija. Tomēr vēsturiski medicīnas procesam, kad šāds vai tāds toksīns, alergēns, baktērija vai vīruss šādā vai tādā stāvoklī tika ievadīts cilvēkam zem ādas ir garš un ar daudziem terminiem – inokulācija, vakcinācija, serumterapija, imūnterapija. Nosaukumi dažādi, bet ideja un ievadīšanas ceļš vienādi – cauri ādai, organismā iekšā.

Par seruma terapijas tēvu sauc Emil von Behring, kurš 1890 gados, kļuva par asistentu Roberta Koha vadītajā, Institute for Infectious Diseases (infekciju slimību institūts).

1901 gadā par seruma terapijas ieviešanu zinātnieks Saņēma Nobela Prēmiju. Vairāk par viņa darbu var palasīt Nobela prēmijas mājas lapā TE.

1890, kopā ar savu universitātes draugu Erich Wernicke, viņiem izdevās iegūt pirmo terapeitisko serumu pret difteriju. Tajā pašā laikā, kopā ar citu zinātnieku Shibasaburo Kitasato viņi izveidoja efektīvu serumu pret stingumkrampjiem. Pirmo reizi serumu veiksmīgi izmantoja 1891 gadā. Līdz tam brīdim vairāk kā 50 000 Vācijas bērnu ik gadu esot miruši no difterijas. Pirmajos gados terapija nebija pārāk veiksmīga, jo nebija pietiekami antitoksīnu tajā. Tad kopā ar bakterioloģistu Paul Ehrlich tika izveidota jauna labaratorija un sāka iegūt serumu no lieliem dzīvniekiem – aitām un zirgiem. Neskatoties uz pozitīvajiem rezultātiem, bija arī kritiķi šai terapijai, jo daudzos radīja veselības problēmas. Tomēr, sakarā ar terapijas veiksmi, tiem nepievērsa uzmanību.

Tiem, kam interesē medicīnas vēsture, vairāk par koncepciju un ideju var palasīt 1913 gadā izdotajā grāmatā – infekcijas, imunitāte un seruma terapija, kas pieejama tiešsaistē, angļu valodā TE. Tomēr svarīgākais, kas ir jāatcerās – visa pamatā ir injekcijas.

Viens no ārstiem, kas nodarbojās ar seruma terapijas blakņu pētīšanu bija Clemens von Pirquet. Kopā ar Gruber viņš pat apstrīdēja Paul Ehrlich teoriju, ka antitoksīns neitralizē toksīnu. Cīņa gāja ne pa jokam.

1903 gadā Pirquet nopublicēja provizorisku publikāciju par infekcijas slimību teoriju, kurā viņš argumentēti apgalvoja, ka slimības simptomi – temperatūra, izsitumi uz ādas, balto asinsķermenīšu samazināšanās asinīs un citi simptomi bija atkarīgi ne tikai no iebrūkošās baktērijas/vīrusa, bet arī no pacienta ķermeņa spējas izstrādāt antivielas, kas cīnījās ar iebrucēju un tā toksīniem. Viņa argumenti un uzskati, tai laikā atšķīrās no vispārpieņemtā. Pirquets uzskatīja:

1.Inkubācijas laiks ir atkarīgs ne tikai no iebrucēja, bet arī no cilvēka organisma spējām.

2.Slimības izpaušanās sākas no brīža, kad antivielas izveidojušās un organisms sāks sist atpakaļ.

3. Iegūtā imunitāte ir organisma spēja saražot antivielas daudz ātrāk, nekā pirms tam un līdz ar to inkubācijas periods ir mazāks. 

Pirquet zināšanas bija pamatotas ar lielām zināšanām par akūtām infikciozām slimībām un pedantiskiem pētījumiem vakcinācijas reakcijās. Personīgi novēroja bērnu pacientus Baltimorā, kas tika ārstēti ar antitoksīna serumu, kas tika ārstēti pret skarlatīnu un difteriju. Ziemeļamerikā pavadījis tikai gadu, 1910 gadā atgriezās un ieņēma amatu University of Breslau. Pēc gada atgriezās Vīnē, lai aizvietotu savu mentoru Escherich pediatrijas profesora amatā Kinderklinik (Universitäts-Kinderklinik, Wien) (bērnu slimnīca mūsdienās).

Balstoties uz praktiskā darba pieredzi Clemens von Pirquet grāmata Serum Sickness iznāca 1905 gadā (bilde kreisajā pusē), īsi pirms tika publicēta viņa otrā grāmata Allergie (bilde labajā pusē). Šajā rakstā apskatīsim Serum Sickness saturu un nopublicēšu visu grāmatu. Citā rakstā būs pieejama oriģināl grāmata par alerģiju. Diemžēl tulkojuma Vācu Valodas Allergie man nav. Tā ir sarakstīta vecajā Vācu valodā. Esmu iztulkojis tikai daļu, kas attiecas tieši par Vakcināciju.

Ja kāds varētu palīdzēt ar tulkošanu vai finansēm tulkošanai – 1500Eur, būtu ļoti pateicīgs.

Vairāk par seruma slimību var palasīt US National Library of Medicine TE.

Pirms sāksiet lasīt par seruma slimību, lūdzu ņemiet vērā, ko savā runā teica Charles Richet par proteīniem un Anafilaksi.

Vēl Jums būtu jāzin – kā tajā laikā ieguva šo serumu un par ko cepās Pirquets un citi dakteri. Nobela mājas lapā, pamanījāt skaistu bildi – ārsti baltos halātos, tīros staļos ar priecīgiem dzīvnieciņiem. Pats process nebija aprakstīts, bet bilde smuka un iespaids pozitīvs.

Tomēr kāds cits vēsturisks artefakts mums sniedz pavisam citu ainu. Grāmatā Horrors of Vaccination, exposed and illustrated, petition to the president to abolish compulsory vaccination in Army and Navy. Izdota 1920 gadā. Patreiz to var iegādāties Amazon TE. Vai izlasīt TE.

STOP STOP STOP. Pievērs uzmanību nosaukumam – …compulsory vaccination… Petīcija ASV prezidentam apstādināt Obligāto vakcinēšanu Armijā un Flotē. Izdota 1920 gadā, bet notikumus apraksta kopš iepriekšējā gadsimta sākuma un līdz 1920 gadam. Vakcinācijai ir īsa un veiksmīga vēsture?

Tās autors stāsta, ka teļš tiek piesiets pie galda, vēders noskūts un uz tīri noskūtās ādas viens vai divi simti skrāpējumi vai griezumi tiek veikti. Uz šīm rētām tiek uzbērts sēklas vīrus, kas iegūts tieši vai netieši no cilvēka bakām un citām zināmām un nezināmām cilvēku vai dzīvnieku infekcijām. Tad vīruss vairojās, rētas pūžņo un šo pūzni savāc, apstrādā un dabū iekšā – vakcinēšanas vietu ieskrāpē un tai virsū uzber to, kas sanāca. Lūdzu ņem vērā, tai laikā, nebija ne ūdens attīrīšanas iekārtas, ne kanalizācijas, nemaz nerunājot par smalkām iekārtām, lai attīrītu serumu no PROTEĪNU drazām un citiem vīrusiem un toksīniem. Petīcijas autors arī stresoja par ciešanām caur ko izgāja dzīvnieki. Bērns saņemot vienu injekciju smagi cieš un mokās, bet kā jūtas dzīvnieks ar tik daudzām rētām? Tai pat darbā autors arī uzsver, ka parasti, kad tiek novākta raža dzīvnieku nomazgā, apārstē un palaiž pie citiem dzīvniekiem. Šādi dzīvnieki ir izsaukuši epidēmijas dzīvnieku vidū un nekvalitatīvais piens (ar indēm) no šiem dzīvniekiem nokļūst bērniem uz galda. Autors uzsver, ka ir pierādīts, ka tuberkuloze tiek nodota ar piena starpniecību un liek aizdomāties – cik daudz tuberkulozes gadījumu ir izraisīti no govīm uz kuras burtiski tika audzēts slimību izraisītājs. Atceries shēmu – no kā mira tad un tagad:

Tuberkuloze bija otrs lielākais nāves izraisītājs. Cik daudz Tuberkulozes nāves izraisīja govis uz kurām tika audzēti vīrusi? Kad tika izstrādātas jaunas metodoloģijas vīrusu audzēšanā, farmācijas kompānijas pārstāja audzēt vīrusus uz govīm. Bet vai no tā vakcinācija ir drošāka? Ja nezin kultūras kurās audzē, Nobela prēmijas runu un it kā Alerģijas termina ieviesēja Pirqueta darbus – serum sickness un allergie, tad jā. Bet sāksim ar Serum sickness.

Turpinājumā būs izvilkumi un citāti no 1951 gadā pārizdotās grāmatas. Grāmatas ievadā, tās autors raksta, ka 45 gadus pēc oriģināl darba izdošanas Anglijas dakteriem ar vien grūtāk un grūtāk ir iegūt grāmatu, tāpēc tapa šis tulkojums. Grāmata ir pieejama Londonas Welcome Library (specializēta medicīnas bibliotēka ar izstāžu zālēm), kā publikai TE, tā arī manuskripta veidā TE.

Grāmata ir sadalīta 3 daļās.

Pirmajā daļā Autors apskata Seruma Slimības klīnisko ainu. 

Otrajā daļā Apskata, kas notiek pēc atkārtotas injekcijas.

Un trešajā daļā apspriež seruma slimības teoriju.

Nospiežot uz bildes, tā atvērsies jaunā logā palielināta. Tavu uzmanību vērsīšu un citātus piedāvāšu, lai nopamatotu, ka Richet un Pirquet runā par vienu un to pašu, tikai izmanto dažādus nosaukumus.

Savas grāmatas ievadā, Pirquet stāsta par blood transfusion vēsturi un problēmām, kas izrietēja no tām. Kad atteicās no aitas asins pārliešanas sāka izmantot pienu. Sevišķi Anglijā. Atceries Anglijas dakteru apspriešanu:

Klientiem tika piedāvāta jauna pārliešana – piena. Tas gan ilgi neturpinājās. Lūk kas par to teikts Pirquet grāmatā serum sickness.

Pēc tam asinīs injicēja – sodium chloride, jeb sāli!!! Arī šo metodi drīz vien pārstāja pielietot. Situācija mainījās 1894 gadā, kad plaši sāka izmantot difterijas antitoksīnu.

Ar vien vairāk un vairāk autoru sāka publicēt līdzīgus novērojumus. Ar vien vairāk autoru publicēja domas, ka nepatīkamie simptomi pēc difterijas seruma saņemšanas ir nenozīmīgi. Tai pat laikā Heubner un Bokay izteica pieņēmumu, ka izsitumi ir saistīti ar substancēm, kas ir serumā, bet kas atšķiras no paša antitoksīna. Johannesen eksperimentāli pierādīja, ka seruma slimības simptomus izsauc pats zirga serums un nevis antitoksīns, jo tādi paši simptomi parādās cilvēkiem, kas tika sašpricēti ar serumu bez difterijas antitoksīna. Bija autori, kas uzskatīja, ka augstā temperatūra ir nevis injekcētā zirga seruma dēļ, bet dēļ streptococci infekcijas. Tomēr tam nepiekrita Neter, kas argumentēja, ka viņs novēroja šādus pašus simptomus izmantojot zirga serumu ārstējot pneimoniju un tuberkulozi.

Tas nozīmē, ka jau 1800 bum bum gadā izmantoja vakcīnu lai ārstētu Pneimoniju un Tuberkulozi. Jautājumi – kā tika audzētas kultūras un kā tas ietekmēja mirstību?

Gottstein nopublicēja, bez slavenā Langerhans case (18 mēnešus mazs zēns, kas saņēma anti-difterijas dozu, drīzumā nomira. Dažādu apstākļu dēļ izcēlās skandāls.

Oriģināls TE), astoņas nāves starp difterijas pacientiem un 4 nāvēm starp citiem pacientiem. Kopš šīs publikācijas tikai daži fatāli gadījumi tika publicēti. Šos novērojumus neļāva saistīt ar veiksmīgo difterijas antitoksīnu.

Nekas nemainās. Kā piemērā ar Rentgena aparātu ar kuru ārstēja galvas ēdi, tā arī te – nedod Dievs, ja tie, kas vada kādu procesu sastopas ar disidentismu. Viss būtu labi, bet no tā cieš klienti – pacienti. Sevišķi bērni. Starp visiem simptomiem, kas sekoja seruma injekcijām – izsitumi bija tik izplatīti, ka tiem pat piešķīra nosaukumu – Serumexanthema.

Zināšanas par serum exanthema paplašinājās pateicoties Hartung publikācijām (serum Exatnthema, in Diptheria Jahrb f. Kinderh, 1896, 72) un Daut (statistics of serum exanthema, Jahrb. f. Kinderh., Bd 44, 1897, 289.). Hartumg sniedza pilnīgu parskatu par tā laika publicēto literatūru. Tika aplūkotas 2 grupas statistikas no dažādiem avotiem. Pirmajā grupa bija 4358 seruma injekcijas gadījumi un otrajā 2661 gadījums. Seruma exanthema notika 8,1% pirmajā grupā un 11,4% otrajā grupā. Nonāca pie secinājuma, ka reakcija notiek atkarība no zirga un nevis no tā cik daudz seruma tika iešpricēts, ne arī no tā cik daudz antivielas saņēma. Hartung ļoti plaši apskatīja inkubācijas laiku. Viņš necenšas izskaidrot inkubācijas periodu. 

Daut nonāca pie līdzīgiem rezultātiem. Uz 339 injektētajiem viņs ieguva 38 reakcijas. Viņš tieši tāpat novēroja, ka noteikti serumi izraisīja vairāk reakcijas nekā citi serumi.

Tika noteikts, ka jo vairāk seruma tika iešpricēts, jo stiprāki izsitumi parādījās. Pēc tam, kad Bujwind pievērsa uzmanību zirga seruma toksicitātei, tika ieteikts lietot tikai to serumu, kas bija uzglabāts ilgāk. Kopš tā laika izsitumi samazinājās. 1902 gadā Ritter von Rittershain rakstīja – Seruma exenthemata notiek ne tikai retāk (6,45% pretstatā 22% 1897 gadā), bet arī ir kļuvušas mazāk kaitējošas. Tas pats autors ziņo par 1224 gadījumiem difterijas pacienti, kas saņēma seruma terapiju un piekrīt Hartung un Daut atklājumiem. Viņs piebilst, ka ir ļoti grūti atšķirt skarlatīnas līdzīgos izsitumus no seruma exanthemas. Tikai pēdējos gados vairāk uzmanības ir pievērsts seruma simptomiem. Tas ir tāpēc, ka seruma terapija tiek pielietota plašāk un tiek ārstēts – sepse, reimatisms, dizintērija un skarlatīna.

Šo slimību ārstēšanā tiek izmantotas lielākas dozas seruma. Pie tam, bioloģiskā izmeklēšana atļauj mums izmeklēt injektētā seruma izraisītās sekas un līdz noteiktam līmenim izmeklēt izmaiņas, kas notiek ar sašpricēto organismu. 

F.Hamburger ļoti smalki studēja starpību starp proteīna ienākšanu organismā caur apēšanu un injekcēšanu. Viņš mēģināja izskaidrot, kāpēc svešais proteīns asimilējas organismā nonākot normālā veidā un to, kāpēc organisms sāk izstrādāt antivielas un izraisa slimības, ja šis pats proteīns nonak organismā ar šprici.

Paralēli iespējai izsekot injekcijas izraisītajām sekam organismā, mums ir papildus iespēja – mēs varam dažādi variēt patogēnu skaitu. Mēs esam atteikušies no termina “seruma exanthema”, tāpēc, ka uzskatām, ka nosaukums var novest pie kļūdaina uzskata, ka izsitumi ir galvenais šīs slimības izpausmes veids. Tā vietā mēs ieviesām vārdu “seruma slimība” vai “serumsickness”. Lai nopamatotu šīs izmaiņas, mums ir jāsniedz pierādījumi.

Zemādas injekcija izraisa mazāku vai lielāku pietūkumu, atkarībā no iešpricētā seruma daudzuma, kas vēlākais 24h – 48h uzsūcas. Kā likums – nekādas izmaiņas netiek novērotas. Nākošajās pāris dienās, šprices vietā nekas nenotiek, kopēja labsajūta ir nemainīga. Nekas nenorāda uz to, ka svešie ir iekļuvuši organismā un tas novedīs pie slimības. Visbiežāk simptomi sāk parādīties 8 un 12 dienā pēc injekcijas. Ļoti retos gadījumos simptomi parādās pirms slimības. Āda ir jūtīga un viegli iekaisusi. Šajā laikā slimība parādās ar ādas simptomu parādīšanos, no urticaria – nātreņu grupas. Nātrene – slimība, kam raksturīgi nātres dzēlumiem līdzīgi ādas (retāk gļotādas) izsitumi un nieze. No sākuma tie sākas injekcijas vietā. Izsitumi sākas strauji izplatīties pa ķermeni un tie ir atrodami simetriski pa visu ķermeni. Izsitumi ir daļēji bālas, daļēji aplenkti ar sarkanu halo (oreolu). Ja izsitumi ir ļoti blīvi, tie var saplūst. Tad tas viss izskatās kā pietūcis. Uztūkums var izmainīt sejas formu. Intensīvā nieze padara pacientu mazkustīgu un nelaimīgu. Visi izsitumi pazūd ātri. Ne ilgāk, kā 2 – 3 dienas. Tikmēr temperatūra paceļās, kas norāda, ka pārējais organisms sāk piedalīties. Jušanas orgāni ir brīvi, pulss ir atbilstoš temperatūrai, pulsa kvalitāte ir laba. Bez izsitumiem sāk parādīties citi simptomi. Mēs jau esam minējuši, ka limfu mezgli, injekcijas vieta paliek lielāki inkubācijas periodā. Šis pietūkums strauji palielinās un izsitumi var vēlāk izplatīties uz citiem organisma limfmezgliem. Pietūkums ir sāpīgs, bez spiediena. Limfmezglu izmēri samazinās uzreiz, kā citi slimības simptomi sasnieguši savu maksimumu sāk samazināties. Samazinātais dziedzeru pietūkums ir vērtīgs prognozes simptoms, kas nozīmē, ka seruma slimība iet uz beigām. Nieru funkcijas uzvedība un tūskas parādīšanās būtu īpaši jāapskta. Tūska ir parasti un to var uzskatīt par simptomu. Uztūkums ir ne tikai saredzama, bet to pat var izmērīt, veicot pacienta ikdienas svaru mērījumus. Kad slimības intensitāte samazinās, pacienta svars pieaug, neskatoties uz augsto temperatūru un samazināto ēšanu. Maksimālais svara pieaugums ir novērojams uz slimības simptomu maksimumu. Ja tūska sasniedz noteiktu intensitāti, tad to var novērot ar neapbruņotu aci vai nodemonstrēta ar pirksta uzspiešanu. Tā, kā parasti nekas neparasts nekas netiek atrasts urīnā, pat neskatoties uz milzīgu tūsku, nekas neliecina par nieru iesaistīšanos. Tikai retos gadījumos albumīns uzrādās testos. Tā skaits ir mazs. Urīna apjoms ir mazāks svara maksimuma brīdī. Šie simptomi ir konstanti, pārējie parādās retāk. Vienīgi locītavu sāpes būtu jāpiemin, jo sakarā ar pacienta ievainojumu tā veselībai, tie tiek novēroti ļoti izteikti.

Kad slimība ir īstermiņa, tad kopējā labsajūta ir maz traucēta un ir pretstatā augstajai temperatūrai. Tomēr ir gadījumi, kad pēc lielas seruma devas saņemšanas slimība ilga četras līdz 5 nedēļas. Slimības maksimumā pacients sasniedz maksimumu svaru un slimība sāk pazust. Nekādas pēcslimības sekas netika novērotas un nekādi slimības simptomi noved pie smagām sekām.

Tas ir ļoti grūti aprakstīt seruma slimību, ne tikai mainīgo simptomu dēļ, bet arī tāpēc, ka slimības simptomi ir atkarīgi no individuālām īpašībām un seruma daudzuma, kas ir injektēts pacientā.

 

Lai saprastu seruma slimību, ir ieteicams neizmantot izplatītus un elementārus piemērus. Lai arī mēs aprakstām ļoti izteiktus gadījumus, nevajag domāt, ka visi gadījumi ir tādi. Mēs izvēlējāmies tos, lai nodemonstrētu spilgtākos piemērus. Starp vājiem un stipriem simptomiem eksistē dažādi gadījumi ar dažādām intensitātēm. Nākošajā bildē var redzēt piemēru.

Nākošajā tabulā parādīti seruma slimības simptomi attiecībā pret ķermeņa svaru un leikocītiem. Ar seruma slimības sākumu, ķermeņa svara pieaugums ir gandrīz kilograms 4 dienās. Šis pieaugums ir redzams, kā tūska. Leikocītu skaits tiek mērīts katru dienu, vienā un tajā pašā laikā uz tukšu dūšu. Leikocītu skaita raksturojums atrodas intensīvā leikocītu samazinājumā slimības maksimumā. Pirmais samazinājums notiek kad parādās pirmie izsitumi. Nākošais, daudz intensīvāks kritums notiek seruma slimībai sasniedzot maksimālo intensitāti. No viszemākā leikocītu skaita punkta 2630 pakāpenisks palielinājums notiek līdz sasniedz normu. Temperatūra augstāko punktu sasniedz (mērījumi tika veikti 5 līdz 7 reizes, katru dienu) atbilstoši slimības gaitai.

Urīna daudzums slimības laikā bija mazs. Ikdienas daudzums pirms un pēc slimības bija 500-700 kc, slimības laikā 200-300kc.

Seruma slimība ir līdzīga citām slimībām tādā ziņā, ka simptomi neparādās uzreiz pēc patogēna aģenta injekcijas. Starp patogēna aģenta injekciju un klīnisko simptomu parādīšanos, inkubācijas periods eksistē. Izsakot šo apgalvojumu mēs ignorējam pietūkumu, sāpīgumu un apsārtumu injekcijas vietā, kas ir trauma, ko radīja pati injekcija.

Bērnu špricējot 1 reizē, inkubācijas periods ilga 8 – 12 dienām. Reakcijas atkārtojot injekcijas tiks apskatītas vēlāk. Netter(Soc.med.des hop., 1:31, 1896) ziņo par bērnu, kas uzrādīja simptomus 12 dienā, pēc 6 – 7 kc antipneimokoku serumu no truša.

Autors apskata temperatūras lomu seruma slimībā un demosntrē daudz piemērus. Te būs izcelts tikai 1 piemērs, lai varētu redzēt cik smalki tika pētīts katrs gadījums, ne tā kā tagad.

 Terapija un profilakse

Pēc svešā seruma nokļūšanas organismā, organisms uzsāk reakcijas, lai tiiktu vaļā no svešajām substancēm. Ietekmēt šo procesu būtu lieki vai pat bīstami. Ja kāds vēlētos izdiskutēt terapiju, tad tā būtu simptomu terapija. Mēs pielietojam Burow`s solution (Nosaukts par godu – Karl August Burow (1809-1874), ASV kara ķirurgam, kas izstrādāja farmakoloģisku preparātu ar alumīnija acetātu. Tam ir savelkošas un antibakteriālas īpašības. Ar šo līdzekli ārstē arī alerģiju) uz injekcijas vietu, ja tas ir sāpīgs/jūtīgs un uzpampis. Uz locekļiem siltas, lokālas ilgstošas vannas, kas ir ļoti patīkamas. Niezi var mazināt ja niezējošo vietu iesmērē ar 1 – 2% salicila spirts vai 1% mentola alkohola ziedi. Pret augsto temperatūru mēs nelietojam iekšējos pretdrudža līdzekļus, bet pielietojām sūklīti ar vēsinošu efektu. Tā ir patiesība, ka salicilate parasti palīdz nomest temparatūru ļoti ātri un veicina svīšanu, tomēr tā efekts ir ļoti īss. Salicītiem nav nekādas ietekmes uz locītavu sāpēm. Mēs iesakām lokālas “siltuma pakas” un vannas. Lai cīnītos ar caureju, pretcaurejas līdzekļi var tikt lietoti. Tūsku un albuminūriju nav iespējams apkarot.

Pašās beigās būtu nepieciešams izdiskutēt nepieciešamību izvairīties no seruma slimības – etioloģisko faktoru. Tā, kā antitoksīnam nav nekāda sakara ar kaitējošām seruma slimības izpausmēm, tad mēs neuzskatam par nepieciešamu diskutēt par seruma nepieciešamību, kā tādu. Kopš, tā laika, kad tika noskaidrots, ka svešais serums ir pie seruma slimības vainas, mēģinājumi ir notikuši, lai atbrīvotu antitoksīnu no toksiskajām substancēm. Neskaitāmi mēģinājumi iegūt “tīru” antitoksīnu nav bijuši veiksmīgi.

Kā Ruffer un Daut pierādīja, jo mazāk tika injektēts zirga serums, jo retāk seruma slimības simptomi parādījās. Seruma samazinājumu var iegūt tikai tad, ja lieto zirgus, kas ražo lielu antitoksīnu skaitu.

Pirmajos seruma terapijas gados, serums sevī saturēja tikai 20 – 50 antitoksīnu vienības uz 1kc. Tagad ar pareizu zirgu izvēli var panākt līdz pat 500 antitoksīnu vienības uz 1kc. Lai izārstētu vieglu difteriju ir nepieciešams 1000 antitoksīnu vienības. Agrāk būtu nepieciešams injekcēt 20 – 50 kc seruma, tagad tikai 2kc nepieciešami.

Ka tas ietekmēja seruma slimības izpausmi, var redzēt Daut statistikā. Viņš noskaidroja, ka 74 injekcijas ar dozu 2 – 15kc, bija 5 seruma slimības gadījumi, jeb 4%. 28 gadījumos, kad iešpricēts bija 20 – 60kc seruma radīja 32 slimības gadījumus, jeb 14%. Mēs paši noskaidrojām, ka ja injekcēja 100 – 200kc seruma, mēs ieguvām seruma slimības simptomus 85% gadījumu. 

Atkārtota Injekcija

Tie autori, kas pētīja seruma slimību līdz šim brīdim nepievērsa uzmanību simptomiem pēc atkārtotas injekcijas. Mēs pievērsām uzmanību svarīgām starpībām starp pirmo un otro injekciju.

Augusts Sch, 3,5 gadus vecs, slimnīcā nonāca 10/11/02 ar skarlatīnu un tbc.sēnīti uz labā elkoņa locītavas. 10/11 tika iešpricēts 200kc polyvalent streptoccus serum (Paltauf). Pacientam drudža nebija 8 dienas. 10/20, 10 dienā pēc injekcijas, drudzis un nātrene sākās, kas turpinājās vairākas dienas. 10/24-11/3 nātrenes nebija, bet hectic fever ko mēs saistījām ar sēnīti. Kopš tā laika mūsu pieredzes vadīti uzskatām simptomus, kas izceļās no seruma slimības. Nolēmām pārbaudīt vai drudzi būtu iespējams apstādināt ar atkārtotu seruma injekciju. 11/4, jeb 24 dienas pēc pirmās injekcijas, mēs veicām atkārtotu 100kc injekciju ar to pašu serumu. Atkārtotā injekcija tika veikta pusdienlaikā. Tās pašas dienas vakarā, injekcijas vieta un tā apkārtne bija uztūkusi un varēja novērot difūzo apsārtumu(diffuse redness). Sākas Eritēma

(ņemts TE), tā parādās uz citām ķermeņa daļām. Temperatūra nesamazinājās. Tieši otrādi, sākumā tā bija 38.4 grādi, bet pēc injekcijas pacēlās līdz 39,7 grādiem. Sākumā domājām par infekciju, tomēr abscess (augonis, strutains furunkuls) neveidojās. Tieši otrādi – injekcijas vietas pietūkums pazuda pāris dienās. Tomēr 5 – 6 dienas pēc tam nātrene parādījās, ko mēs novērojām seruma slimības gadījumā.

Šī gadījuma īpatnība bija tāda, ka tam pašam bērnam, kam vienu mēnesi atpakaļ vajadzēja 9 dienas, līdz tas reaģēja uz serumu ar slimību, tagad noreaģēja dažu stundu laikā.

Drīzumā pēc šī gadījuma tika novērots vēl viens gadījums, kas nodemonstrēja starpību starp pirmo injekciju un otro. Viņa reakcija bija vēl pārsteidzošāka.

Leopoldu H. ievietoja slimnīcā 10/10/02 ar skarlatīnu. Viņš tika sašpricēts ar 100 kc skarlatīnas seruma 10/13. Drudzis samazinājās. 8 dienā pēc injekcijas – seruma slimība attīstījās, kas turpinājās vairākas nedēļas. Kad simptomi pazuda, 50 dienas pēc pirmās injekcijas, bērniņam tika atkārtoti iešpricēts 2kc difterijas seruma ādā uz rokas(imunizāciju pret difteriju veica, jo slimnīcas palātā bija difterijas gadījums). 15 minūšu laikā pēkšņi simptomi sākās. Zēns sāka raudāt, sāka izjust nelabumu. Intensīva tūska sāka veidoties uz lūpām, kas sāka izplatīties pa visu seju. Dažas stundas vēlāk sākās nātrene. Pēc pirmās injekcijas seruma slimība parādījās pēc inkubācijas perioda – 7 dienas, šāda inkubācijas perioda pēc 2ās injekcijas nebija vispār.

Tas noveda pie nepieciešamības izveidot teoriju, kas izskaidrotu inkobācijas periodu. Tomēr tam bija nepieciešams vairāk novērojumu. Aplūkojot vecākus slimnīcas ierakstus tika atklāti līdzīgi novērojumi, kuru svarīgums tajā laikā netika novērtēts.

Ļoti bieži notiek tā, ka bērns ar difteriju saslimst vairākkārtīgi un tad viņš tiek špricēts ar šo serumu atkārtoti. Daži serumi, kā piemēram pret Tb serums, ko ražo Maragliano vai Menzer serums pret reimatisma drudzi tiek špricēts katru dienu vai katru nedēļu (!!!). Šīs terapijas laikā dažādas reakcijas notiek, bet parasti tās nediagnosticē, kā seruma slimība, bet kā reakcija starp slimību un antitoksīnu. Aronson jau ir deklarējis, ka reakcija uz Menzera serumu nav uz antitoksīnu, bet us pašu serumu. Pats svarīgākais iemesls, kāpēc netiek novērota reakcija ir – intervāls starp pirmo un otro injekciju. Vēl starpība ir dozās, kas tiek špricēts. Mēs špricējām starp 100 un 200kc seruma, kamēr pret difteriju tiek špricēts 5 – 10 kc. Izsitumi parādījās arī pēc mazām atkārtoti špricētām dozām – 1 – 1,2kc.

Visiem 8 gadījumiem kopīgs ir tas, ka pēc pirmās zirga serumainjekcijas seruma slimība attīstījās normāli – 8-13 dienās. Bet kad tas pats indivīds tika atkārtoti sašpricēts ar to pašu zirga serumu pēc 16 – 42 dienām, seruma slimības simptomi parādījās uzreiz vai vismaz 24h.

Tā, kā parasti tika novēroti atsevišķi gadījumi, tad var rasties iebildums, ka tā nu gadījās, ka tieši tas serums izraisa lielākas problēmas. Lai pretargumentēto to minēšu gadījumu, kad difterijas gadījums izcēlās slimnīcas palātā un vairāki bērni tika injekcēti ar vienu un to pašu serumu, kas deva iespēju novērot slimības gaitu tajos bērnos, kas nebija iepriekš vakcinēti un tajos, kas jau bija vakcinēti.

Tātad mēs redzam, ka 39 dienas pēc pirmās, lielās devas injekcijas, specifisks jūtīgums parādās. Bet tas neparādās pēc 6 dienu intervāla.

Rezultāts: Specifiska lokāla reakcija parādās intervālā starp 20 un 41 dienas, kopš pirmās šprices. Šāda reakcija neparādās, ja starp pirmo un otro injekciju ir 6 mēneši (1 gadījums).

Tagad apkoposim šo eksperimentu rezultātus.

Starp 30 bērniem, kas pirms tam nekad nebija saņēmuši serumu, tikai 6 (20%) izrādīja seruma slimības simptomus, kad tika injektēti ar 1 līdz 1.5kc difterijas serumu, bet ne ātrāk, kā 6 dienā. Tūlītēja reakcija (lokāla) salīdzināma ar iepriekš aprakstītām reakcijām nenotika. Tikai 1 bērnam, pēc 24h viegla infiltrācija injekcijas vietā.

20 iepriekš vakcinētos bērnus var sadalīt trijās grupās, atbilstoši intervāla garumam starp pirmo un otro injekciju.

1. Intervāls 1 – 6 dienas: 6 gadījumi. Nebija tūlītējas lokālas reakcijas, izņēmot vienu gadījumu, kad bērnam parādījās rozes tipa sarkanums, 3cm radiusā, tajā pašā dienā. Šim bērnam intervāls bija 6 dienas.

2. Intervāls 6-9 mēneši: 2 gadījumi. Viens bērns uzrādīja vieglu pietūkumu, 2cm radiusā, vienu stundu pēc injekcijas. Simptoms, ko retu reizi novēro arī pēc pirmās injekcijas. Otrajā gadījumā tūlītējas reakcijas nebija, bet 7 dienā parādījās eritēma.

3. Intervāls starp 3 – 8 nedēļām:Starp 12 bērniem, kas bija šajā grupā, 11 bērniem notika tūlītēja lokāla reakcija. Vairākas stundas pēc injekcijas vairāk vai mazāk intensīvs, sāpīgs pietūkums parādījās uz sašpricētās rokas.Tikai viens gadījums bija bez reakcijas. Vienā gadījumā, paralēli pietūkumam, izsitumi parādījās, kas atkārtoti parādījās sestajā dienā.

Pateicoties mūsu pētījumiem, mēs varam apgalvot sekojošo:

Vienas injekcijas, zirga seruma dēļ, cilvēkā organismā notiek reakcijasizmaiņa uz atkārtotu šīs pašas substances injekciju, kas pakļaujas noteiktiem likumiem:

1. Seruma slimība, kas parasti sākas pēc pirmās injekcijas un pāris dienām inkubācijas perioda, sākas dažu stundu laikā. Inkubācijas laiks ir zaudēts.

2. Paralēli šai starpībai – reakcija laikā, pakāpeniskas izmaiņās ir novērojamas. Atkārtoti injekcētais indivīds ir hiperjūtīgs. Tas reaģē daudz biežāk, pat pēc mazākām injekcijām ar mazāku apjomu (eksperimentos 90% salīdzinot ar 20%) un daudz intensīvāk. Reakcija sastāv pārsvarā no intensīvas tūskas, injekcijas vietā, daudz retāk no drudža (augstas temperatūras) un vispārīgiem izsitumiem.

3. Šīs izmainītās reakcijas ir novērotas regulāri, ja pirmās injekcijas laikā tika injektēts liels seruma daudzums un ja starp injekcijām ir 2 – 3 nedēļas intervāls.

Grāmatas kopiju, Angļu valodā, PDF formātā var lejupielādēt TE.

serumsicknes
Mareks Kalniņš AdministratorKeymaster
Kā kaislīgs smēķētājs, stipras kafijas/tējas dzērājs nekad nestaigās ar baltiem zobiem, veltot 5 minūtes zobu tīrīšanai ik pēc 4 gadiem, tā Tauta nekad nedzīvos Taisnīgā, sakārtotā un Brīvā Valstī, veltot Valsts attīstībai 5 minūtes, ik pēc 4 gadiem nobalsojot Vēlēšanās. Neskatoties uz Cilvēka Radošo garu un milzīgo potenciālu – Ideālās Valsts NAV. Tiek minēti daudzi bubuči, “Ideālā Valsts” vēlas ar piemēriem nodemonstrēt, ka tam ir tikai un vienīgi 1 iemesls – Arogance. Akūti Hroniska nespēja daudzpusīgi iedziļināties ārpus savām esošajām Zināšanām, Dogmām, Ticībām un Pārliecībām. Saskaroties ar informāciju, kas ir pretēja sev zināmajam, indivīds nevis iedziļinās, mācās un uzņemot jaunu informāciju/zināšanas – pašatīstās un koriģē savas zināšanas, uzvedību un prasmes, bet vēršas pret citādas informācijas nesošo indivīdu.
http://idealavalsts.lv/
follow me
×
Mareks Kalniņš AdministratorKeymaster
Kā kaislīgs smēķētājs, stipras kafijas/tējas dzērājs nekad nestaigās ar baltiem zobiem, veltot 5 minūtes zobu tīrīšanai ik pēc 4 gadiem, tā Tauta nekad nedzīvos Taisnīgā, sakārtotā un Brīvā Valstī, veltot Valsts attīstībai 5 minūtes, ik pēc 4 gadiem nobalsojot Vēlēšanās. Neskatoties uz Cilvēka Radošo garu un milzīgo potenciālu – Ideālās Valsts NAV. Tiek minēti daudzi bubuči, “Ideālā Valsts” vēlas ar piemēriem nodemonstrēt, ka tam ir tikai un vienīgi 1 iemesls – Arogance. Akūti Hroniska nespēja daudzpusīgi iedziļināties ārpus savām esošajām Zināšanām, Dogmām, Ticībām un Pārliecībām. Saskaroties ar informāciju, kas ir pretēja sev zināmajam, indivīds nevis iedziļinās, mācās un uzņemot jaunu informāciju/zināšanas – pašatīstās un koriģē savas zināšanas, uzvedību un prasmes, bet vēršas pret citādas informācijas nesošo indivīdu.
http://idealavalsts.lv/
follow me
Latest Posts

Komentējiet šeit