Teātros.lv

Mūžībā devusies aktrise Astrīda Kairiša – Teatros


URL

Latvijas Nacionālais teātris

astr_kair.png

Mūžībā devusies Latvijas Nacionālā teātra aktrise Astrīda Kairiša (8.04.1941 – 13.01.2021)

Balta puteņa rītā mūžībā devusies mūsu mīļā Astrīda Kairiša. Izcilā mūsu teātra aktrise, mūsu teātra sirdsapziņa jeb, kā viņa pati reiz teica – zelta puteklis uz skatuves… 8. aprīlī būtu viņas 80 gadu jubileja.

Astrīda Kairiša beigusi Dailes teātra 3. studiju 1962. gadā, pēc tās absolvēšanas pieņemta darbā Liepājas teātrī, kur nostrādājusi pirmos piecus gadus, kļūstot par Irmgardes Mitrēvices un Nikolaja Mūrnieka audzēkni. 1968. gadā viņa pārnāk uz Rīgu un līdz pat 2019. gadam strādā Latvijas Nacionālajā teātrī, kur, pateicoties savam talantam, savai skatuviskajai harismai un personībai, kļūst par sava veida teātra simbolu.

Viņas nozīmīgākās lomas teātrī ir Zane izrādē “Pūt, vējiņi!”, Jūlija “Liliomā”, Antonija “Skroderdienās Silmačos”, Natālija Petrovna “Mēnesī uz laukiem”, Liena “Mērnieku laikos”, Ieva “Indrānos”, Spānijas Isabella un daudzas citas, bet mūža virsotne – Spīdolas loma 1985. gadā iestudētajā Raiņa “Uguns un nakts”. Protams, lielāko atpazīstamību ne tikai Latvijas, bet visas bijušās Padomju Savienībās mērogā Astrīdai Kairišai sagādāja viņas kinolomas – Laura “Ezera sonātē”, Zane “Pūt, vējiņi!” kino versijā, Ieva “Tauriņdejā”. Viena no viņas pēdējām lomām bija izrādē “Ezeriņš”, bet pati pēdējā – Zane vecumdienās jau pieminētajā Raiņa “Pūt, vējiņi!” 2018. gadā.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību Astrīdas māsai Dignai, vedeklai Sanitai, citiem tuviniekiem un visiem viņas talanta cienītājiem. Tuvāka informācija par atvadīšanos sekos.

 

Ceļa vārdi Astrīdai Kairišai mūžības ceļā

Un tad pienāk brīdis, kad atvadu vārdi jāsaka vistuvākajiem. Šorīt Astrīda aizgāja.

Katram, kas viņu saticis dzīvē, uz skatuves, uz ekrāna, fotogrāfijās, nostāstos, darba procesā, bohēmā, ģimenes saietos, skolā, savulaik uz Liepājas teātra skatuves, piecdesmit garus gadus Latvijas Nacionālajā teātrī, ir savas domas un, sākot no šodienas, būs savas atmiņas. Viņas lomu mērogs un enerģija ir tāds, kas dzīvo pāri laikam, skar personīgi un ietekmē dziļi personīgi. Tas nav lemts visiem aktiera profesijā strādājošajiem, tur ir sava loma Liktenim, sava – no vecākiem mantotajam, sava – laikmetam. Astrīdu ļoti, ļoti daudzi mīlēja, bet bija pietiekami daudz cilvēku, no kuriem viņa sajuta skaudību vai nepatiku, kas jau arī ir gluži cilvēciski un šobrīd tiek pieminēts tikai tālab, lai apliecinātu, ka viņa bija dzīvs cilvēks.

 

Liktenīgais autors

Kaut arī Astrīda spēlējusi visdažādāko dramaturgu darbos, bijusi Blaumaņa Kristīne, Antonija, Ieva un Silmaču vecenes, viņas liktenīgais autors ir Rainis. Beidzot Dailes teātra 3. studiju, viena no viņas diplomdarba lomām ir Zane – skaista, jauna, slaida, bet sadusmotais Smiļģis atsakās parakstīt viņas absolventes diplomu un tikai pēc pamatīgas pedagogu izskaidrošanās tas notiek. Konflikta cēlonis sīkāk aprakstīts viņai veltītajos rakstos, un šodien tas nav svarīgi. Svarīga ir Zane. Mātesmeita, kuras sirds ir mīlestības pilna, kuras mīlestība tiek pazemota un pašcieņa aizskarta. Bet – viņa ir tikpat laba kā Baiba, tikpat. Tikai, redz, liktenis sagroza Ulda prātu. Seko piecas sezonas Liepājas teātrī, otrreiz izieta profesionālā skola pie Nikolaja Mūrnieka un Irmgardes Mitrēvices, kas nebūt nav bijusi viegla. Negribas šodien stāstīt traģikomiskus atgadījumus, bet viens tomēr nav aizmirstams – tumšā vēlā vakarā atgriežoties no neveiksmīga mēģinājuma, Astrīdai parkā uzbrūk huligāni. Viņas dvēseles stāvoklis ir tāds, ka viņa pagriežas pret zēniem un saka – sitiet mani nost, man tāpat dzīvot negribas. Pārsteigtie jaunekļi pavada viņu līdz pat īres istabiņai, kurā ūdens sasalst spainī ik aukstu ziemas rītu. Pēc profesionāļu atzinības par Madaru “Salnā pavasarī” Astrīda nolemj atgriezties Rīgā, jo Jaunušans viņu uzaicina uz Nacionālo teātri, un viņa ir dzimusi rīdziniece, vecāki un māsa Digna dzīvo te. Un kas ir viņas pirmā loma Nacionālajā teātrī? Protams, Zane Jaunušana “Pūt, vējiņi!” iestudējumā. Kritika tolaik raksta – lepna, skaista, noslēgta. Zane, kuras personību gribas minēt. Līdzīgā atslēgā slēgtas vairākas viņas jaunības gadu lomas – spēcīgs, iekšupvērsts pārdzīvojums un neaprakstāms skaistums – harmoniski sejas panti, izteiksmīgas acis un… noslēpums. Vēlāk kādā sarunā viņa teiks – ir tik svarīgi kaut ko paturēt tikai un vienīgi sev. Un tā viņa arī dara. Gan uz skatuves, gan dzīvē. Atkal jāpiemin piecas sezonas, un Rīgas kinostudijā iznāk kinofilma “Pūt, vējiņi!”, Zanes lomā – Astrīda. Filmas režisors saņem pārmetumus par etnogrāfiskumu, tomēr aktierdarbu un tēlu attiecības kritizēs retais. Šī Zane nav meitene iepretī Esmeraldas Ermales Baibiņai, šī Zane ir jauna sieviete savas sievišķības pilnbriedā. Viņas aizskartais pašlepnums un gods, viņas pazemotā mīlestība, kas pietuvojas iznīcinošai kaislībai, ir liels spēks. Filma ir arī viena no retajām liecībām tam, cik samtaini zems ir Astrīdas tembrs dziedot. 2018. gada septembrī Nacionālais teātris atklāja savu simtgades sezonu ar Elmāra Seņkova un Monikas Pormales “Pūt, vējiņiem!”, izrādi, kurā uz skatuves līdzās galvenajiem varoņiem bija ne tikai 120 dejotāji, bet arī Gunāra Pieša kinofilmā galvenās lomas spēlējušie aktieri – Ģirts Jakovļevs, Esmeralda Ermale, Uldis Dumpis un, protams, Astrīda. Astrīda uzveda uz skatuves jauno Zani – Agnesi Cīruli, un Astrīda uznāca beigu skatā. Kā Zane vecumdienās. Un kā lieciniece Baibas nāvei, kura izskan Astrīdas balsī, jo tas Baibas kliedziens, kas skan, ir viņas. No filmas. Skatoties šo izrādi vairākkārt, likās skaidri nolasāms, kas ar Zani notika pēc lugas beigām. It kā standarta “jautājums”, kādu var uzdot par jebkuras labas lugas jebkuru galveno varoni, ja vien luga nebeidzas ar viņa došanos mūžībā. Astrīdas pašas liktenis, pārdzīvotais dzīves laikā saplūda ar Zanes likteni. Bija tik skaidrs, ka Zane tā arī bija palikusi viena, Mātes lāsts, kuru viņa uzliek Baibai, bija trāpījis pašas meitai, jo “tā aiziet visai dzimtai”… Ne vienmēr atbilde atnāk izrādes laikā, Elmārs Seņkovs viļus neviļus to bija iekodējis. Un Zanes loma tad arī kļuva par Astrīdas pēdējo nospēlēto lomu.

Pūt, vējiņi! (kinofilma 1973)

Pūt, vējiņi!(2018)
Tomēr Rainis jāpiemin vēl kādas lugas dēļ. “Uguns un nakts”. Divas reizes pēc 2. pasaules kara tā ir bijusi Nacionālā teātra repertuārā, un abas reizes tajā spēlēja Astrīda. 1985. gadā Alfreda Jaunušana izrādes lielā veiksme bija viņas Spīdola. Jā, ar garām melnām bizēm un čūskas diadēmu ap galvu, jā, ar butaforiskiem velnu tēliem un mazliet par daudz nepieredzējušu Lāčplēsi, bet – ar Spīdolu, kura apbur ar savu daili un konfrontē katru no skatītājiem ar viņa ideāliem, aicinot mainīties uz augšu. Kādā sarunā, jau otrā “Uguns un nakts” iestudējuma tapšanas laikā, Astrīda par savu Spīdolu teiks, ka atslēga ir tikai viena – padarīt par savu absolūto tiekšanos pēc lieluma. Garā. Nav iespējams sasniegt šo virsotni, bet var būt nebeidzamā ceļā uz to. Un tad skatītājs ticēs. Un tad modīsies. Jo viens no atmodas priekšvēstnešiem bija arī šī izrāde, ne tikai tautas pulcēšanās Druvienas “Skroderdienās”. Otrs “Uguns un nakts” inscenējums pieder Viesturam Kairišam 2015. gadā, par godu Raiņa 150. jubilejai. Astrīda bija Laika vecis. Viņu neuzrunāja viņai piešķirtais vizuālais veidols, viņai bija fiziski ļoti grūti smagajos Lāčplēša zābakos, bet viņa neapstrīdēja režisora ieceri, jo tādi bija viņas ētiskie principi attiecībā uz darbu. Toties – viņa ļoti labi saprata savu lomu. Savienot pagātni un tagadni, pieskarties nākotnei.

Skroderdienas Silmačos (1975)

Skroderdienas Silmačos Druvienā (1986)

Skroderdienas Silmačos Druvienā (2016)

Liktenīgais režisors

Alfreds Jaunušans. Viņš viņu pieņēma darbā Nacionālajā teātrī, viņš viņai bezgalīgi ticēja un uzticējās, viņš viņu nesteidzināja, respektēja viņas lēno darba tempu, kāds viņai piemita, ilgi, ilgi apšaubot sevi un savu varēšanu vispār jebko nospēlēt, apzinoties, ka katra loma jāsāk no nulles. Viņš viņai uzdāvināja visskaistākās lomas, kādas aktrise var vēlēties. Turklāt mūža garumā. Līdz pat savai pēdējai izrādei – “Sensācijai” 2004. gadā.

Sensācija (2004)

 

Liktenīgie partneri

Nu, protams, ka Ģirts Jakovļevs. Mīlētāju lomās, sākot ar Uldi un Zani tālajā 1968. gadā un beidzot ar Indras Rogas “Santa Krusu. Versiju par mīlētājiem” un Mihaila Gruzdova “Jūtu tektoniku”, kur abi bija Simtgadīgie mīlētāji Parīzē. Pa vidu Jūlija un Lilioms, Ferdinands un Izabella, Dūdars un Antonija, Kaspars un Liena, Horija un Žanete, Edgars un Kristīne, Edvarts un Ieva teātrī, Ričs un Laura “Ezera sonātē”. Tikpat tuvs un liktenīgs Astrīdai bija otrs Lilioms – Uldis Dumpis, tik viņu attiecībām uz skatuves pa laikam bija skarbāks raksturs, tā Uldis, piemēram, ir viņas Kangars, viņas Didriks Taizels, viņas Napoleons… Un kā katrai dāmai pieklājas, viens liktenīgais Astrīdai bija arī starp jaunajiem. Ainārs Ančevskis, bet par to, lai viņš stāsta pats.

Jūtu tektonika (2014)

Santa Krusa. Versija par mīlētājiem (2004)

 

Liktenis

Astrīdas 75 gadu jubilejā 2016. gada 8. aprīlī viss teātris bija izlīmēts ar palielām sirsniņām, uz kurām bija rakstīts “Astrīda, es tevi mīlu”, tāda pie krūtīm bija arī visiem teātra darbiniekiem. Tā bija priecīga diena. Viena no sirsniņām vēl joprojām ir uz viņas grimgaldiņa viņas ģērbtuvē. Viņa spēlēja “Ezeriņā”, viņa spēlēja “Pūt, vējiņos!” un “Juveliera jubilejā”, viņa mēģināja lomu “Baltiešu gredzenā”. Vispirms mūžībā aizgāja Kārlis Auškāps, ar kuru viņas ceļš kādu laiku bija gājis kopā. Pēc īsa brīža – viņas dēls Kārlis Auškāps. Pēdējie divi gadi Astrīdai bija ļoti grūti. Ļoti, ļoti grūti. Bet viņa ar lielu pacietību un vēl lielāku pazemību nesa savu likteni. Vēl pirms pieciem gadiem viņa bija piekritusi savai pēdējai lielajai intervijai žurnālā “Teātra Vēstnesis”. Tās pēdējie teikumi ir šādi: “Vienīgais, kas ir skaidrs, – enerģijas nezūdamības likums, tātad enerģija kaut kur paliek, un tāpēc mēs varam runāt par atgriešanos. Man jau patiktu, ja būtu dzīve pēc nāves. Es pieņemu to, kas man patiktu, proti, ka es pēc kāda laika atgriezīšos uz zemes.”

Astrīdas 75 gadu jubilejā 2016. gada 8. aprīlī

Ezeriņš (2014)

Juveliera jubileja (2017)

Kerija. Retrospekcija (2008)

 Jaunības putns ar saldo balsi (1977)

Manu mīļo Astrīd, lai Tev viegls ceļš mūžībā!

Ieva


Astrīda Kairiša bērnībā





Source link

Mareks Kalniņš AdministratorKeymaster
Kā kaislīgs smēķētājs, stipras kafijas/tējas dzērājs nekad nestaigās ar baltiem zobiem, veltot 5 minūtes zobu tīrīšanai ik pēc 4 gadiem, tā Tauta nekad nedzīvos Taisnīgā, sakārtotā un Brīvā Valstī, veltot Valsts attīstībai 5 minūtes, ik pēc 4 gadiem nobalsojot Vēlēšanās. Neskatoties uz Cilvēka Radošo garu un milzīgo potenciālu – Ideālās Valsts NAV. Tiek minēti daudzi bubuči, “Ideālā Valsts” vēlas ar piemēriem nodemonstrēt, ka tam ir tikai un vienīgi 1 iemesls – Arogance. Akūti Hroniska nespēja daudzpusīgi iedziļināties ārpus savām esošajām Zināšanām, Dogmām, Ticībām un Pārliecībām. Saskaroties ar informāciju, kas ir pretēja sev zināmajam, indivīds nevis iedziļinās, mācās un uzņemot jaunu informāciju/zināšanas – pašatīstās un koriģē savas zināšanas, uzvedību un prasmes, bet vēršas pret citādas informācijas nesošo indivīdu.
https://idealavalsts.lv/
follow me
×
Mareks Kalniņš AdministratorKeymaster
Kā kaislīgs smēķētājs, stipras kafijas/tējas dzērājs nekad nestaigās ar baltiem zobiem, veltot 5 minūtes zobu tīrīšanai ik pēc 4 gadiem, tā Tauta nekad nedzīvos Taisnīgā, sakārtotā un Brīvā Valstī, veltot Valsts attīstībai 5 minūtes, ik pēc 4 gadiem nobalsojot Vēlēšanās. Neskatoties uz Cilvēka Radošo garu un milzīgo potenciālu – Ideālās Valsts NAV. Tiek minēti daudzi bubuči, “Ideālā Valsts” vēlas ar piemēriem nodemonstrēt, ka tam ir tikai un vienīgi 1 iemesls – Arogance. Akūti Hroniska nespēja daudzpusīgi iedziļināties ārpus savām esošajām Zināšanām, Dogmām, Ticībām un Pārliecībām. Saskaroties ar informāciju, kas ir pretēja sev zināmajam, indivīds nevis iedziļinās, mācās un uzņemot jaunu informāciju/zināšanas – pašatīstās un koriģē savas zināšanas, uzvedību un prasmes, bet vēršas pret citādas informācijas nesošo indivīdu.
https://idealavalsts.lv/
follow me
Latest Posts

Komentējiet šeit

instagram default popup image round
Follow Me
502k 100k 3 month ago
Share