Formālās varas sastāvdaļa – Partija

Partijas gadījumā, formālā vara ir – cik tai ir deputāti, vai tiešie un netiešie savas partijas pārstāvji un vai partijas politikas atbalstoši cilvēki ir valsts, pašvaldības, uzņēmējdarbības, izglītības un NVO institūtos, kas atsevišķi vai kopā realizē politiskās partijas politiskās vīzijas uzdevumus un darbus. Politiskā vīzija arī ir šī sakrālā vara.

Ja Formālā vara ir kvantitatīva un instrumentāla (deputātu skaits, amati, finanses, birokrātiskais aparāts), tad Sakrālā vara ir kvalitatīva un mērķtiecīga. Tā ir partijas politiskās vīzijas vara jeb spēks, kas:

• Piešķir jēgu formālajai varai – bez sakrālās varas deputātu mandāti ir tikai tukši krēsli. Tieši vīzija nosaka, kāpēc šie cilvēki ir sapulcējušies un ko viņi ar šo mandātu darīs.

• Piesaista sekotājus – tā ir neredzamā "līme", kas cilvēkus (vēlētājus, biedrus, domubiedrus) saista nevis algas vai amata dēļ, bet gan kopīgas pārliecības, vērtību un nākotnes VĪZIJAS dēļ.

• Leģitimizē rīcību – tā dod tiesības formālajai varai rīkoties pat tad, kad tas ir nepopulāri vai sarežģīti, jo "tā prasa vīzija".

Vienkāršāk: Formālā vara atbild uz jautājumu "Kā mēs to izdarīsim?" (resursi, likumi, cilvēki), bet Sakrālā vara atbild uz jautājumu "ko mēs darām, kāpēc mēs to darām vai tas ir pareizi un ja nē, tad kā ir pareizi?", jeb – ideoloģija, misija un taisnīguma izjūta.

Sakrālā vara partijā:

1. Ideoloģiskais kodols – partijas pamatvērtības, piemēram – brīvība, vienlīdzība, nacionālā identitāte, sociālais taisnīgums. Šis kodols nav apspriežams – tas ir "svēts" partijas iekšienē.

2. Stratēģiskā vīzija – konkrēts nākotnes stāsts (piemēram – Saldus 2030. gadā, kas iedvesmo un nosaka, kādus pašvaldības noteikumus virzīt un kādus projektus atbalstīt.

3. Simboliskais kapitāls – partijas līderu harizma, partijas vēsture, tās varoņi un "upuri", neveiksmes, kas pārvērstas par pieredzi. Tas rada vēlētājā – emocionālo piederību, ko nevar nopirkt ar naudu.

Sakrālā vara salīdzinājumā ar Formālo varu

	Formālā vara – deputāti, amati, NVO	Sakrālā vara (Politiskā vīzija)
Avots	Vēlētāju balsis un likumdošana	Pārliecība, tradīcija, harizma, ideoloģija
Daba	Ierobežota – cik mandātu/amatu, tik varas	Neierobežota
Nodošana	Tiek nodota ar vēlēšanām vai iecelšanu	Tiek nodota ar pārliecināšanu, izglītību un simboliem
Vājums	Zūd, ja zaudē vēlēšanas	Zūd, ja tiek zaudēta uzticība vai ideoloģija noveco

Vēsturiskā un reliģiskā priekšvēsture, lai pilnīgāk saprastu terminu

Termins sakrālais nāk no latīņu vārda sacer ("svēts"). Tradicionālajā sabiedrībā sakrālā vara piederēja priesteriem un ķēniņiem, imperatoriem un caram, kuru autoritāte balstījās dievišķā atļaujā. Mūsdienu politikā, īpaši pēc franču revolūcijas, šī "dievišķā" daļa ir nomainīta pret "Tautas gribu" vai "Vēstures likumsakarībām". Partijas sakrālā vara ir tās spēja pārvērst politisko programmu par jaunu "ticības apliecību" – kur deputāti darbojas kā "mācītāji", bet vēlētāji – kā "draudze", kas dod morālo atbalstu.

Sakrālā vara ir partijas nemateriālais spēks, kas balstās uz tās spēju definēt "labo" un "pareizo" nākotni. Tā ir vara pār cilvēku prātiem un sirdīm, kas padara formālo varu (deputātus un amatus) par līdzekli, nevis mērķi. Ja partijai ir tikai formālā vara, bet nav sakrālās – tā ir birokrātiska struktūra. Ja tai ir sakrālā vara, bet nav formālās – tā ir sociāla kustība. Ideālā stāvoklī abām jābūt līdzsvarā.

To var formulēt šādi:

Sakrālā vara ir politiskas organizācijas spēja ar savu vērtību sistēmu, ideoloģiju un nākotnes vīziju iegūt cilvēku uzticību un morālu leģitimitāti, tādējādi motivējot sabiedrību un institūcijas īstenot tās mērķus arī ārpus formālajām pilnvarām.

Politoloģijā, kur izmanto citu terminoloģiju, tam ir vairāki līdzīgi jēdzieni:

• leģitimitāte (sabiedrības atzīta tiesības valdīt);

• simboliskā vara (spēja noteikt sabiedrībā dominējošās nozīmes un vērtības);

• harizmātiskā autoritāte (balstīta līdera autoritātē, nevis institūcijās);

• maigā vara (soft power) (spēja panākt vēlamo ar pievilcību un idejām, nevis piespiešanu).

 

Kādi institūti ir iesaistīti?

Vara politiskajā sistēmā tiek īstenota caur dažādiem institūtiem un dalībniekiem:

Valsts formālie institūti (klasiskā varas dalīšana):

• Likumdevēja vara – parlaments (Saeima), kas pieņem likumus.

• Izpildvara – valdība, ministrijas, prezidents (atkarībā no sistēmas).

• Tiesu vara – tiesas, kas interpretē un piemēro likumus.

• Birokrātija / valsts pārvalde – īsteno ikdienas lēmumus.

• Pašvaldības;

• Spēka struktūras – policija, armija, drošības dienesti.

Citi svarīgi aktori un institūti:

• Politiskās partijas

• Uzņēmēji

• Izglītības iestādes

• Interešu grupas un lobiji

• Nevalstiskās organizācijas (NVO)

• Mediji un sabiedriskā doma

• Ekonomiskās elites un korporācijas

• Starptautiskās organizācijas – ES, PVO, UNESCO, NATO, ANO utt

• Neformālie tīkli, slēgtie klubi, elites un personīgie sakari

Sakrālā vara – idejiskā un leģitimitātes vara:

• • spēja cilvēkiem radīt pārliecību, ka konkrētā partija pārstāv augstāku mērķi;

  • kopīga politiskā vīzija, kas apvieno cilvēkus;

  • sabiedrības uzticība un morālā autoritāte;

  • vērtību sistēma, kas piešķir jēgu politiskajai darbībai.

Politiskās partija ir viens no vairākiem sabiedriskās iekārtas stūrakmeņiem. Politiskā partija ir organizēta cilvēku apvienība, kuras galvenais mērķis ir iegūt un īstenot politisko varu, parasti caur vēlēšanām, lai realizētu noteiktu, partijas biedru, politisko vīziju, programmu un vērtību sistēmu.

Filozofiski partija darbojas kā starpnieks starp sabiedrību un valsti/pašvaldību:

• Tā apkopo un artikulē dažādu sabiedrības grupu intereses, vērtības un sapratni par to, kādai jābūt labākajai un vai taisnīgākajai sabiedriskajai iekārtai.

• Tā piedāvā sabiedrībai konkrētu „stāstu” un risinājumus – ideoloģiju + programmu.

• Tā atlasa un sagatavo cilvēkus, kuri spēj šo vīziju īstenot formālajā varā – parlamentā, valdībā, pašvaldībās utt.

Šajā ziņā partija ir cieši saistīta ar iepriekšējām tēmām:

• Sakrālā vara — partija nes un aizstāv politisko vīziju (ideoloģiju, vērtības, „kā jādzīvo”).

• Formālā vara — partija cenšas iegūt mandātus un amatus, lai šo vīziju īstenotu caur institūcijām.

• Sabiedriskā iekārta — partijas konkurē par to, kādā virzienā un ar kādiem līdzekļiem iekārta tiks uzturēta vai mainīta.

Politiskās partijas nav monolīti, tās atšķiras pēc iekšējās uzbūves, darbības veida un veidiem, kā tās komunicē ar biedriem un sabiedrību.

Partiju veidi pēc struktūras un darbības

Politoloģijā izšķir vairākus partiju modeļus, kas attīstījušies vēsturiski.

• Pēc organizācijas:

  • Kadra partijas — neliels aktīvistu un elites kodols (vēsturiski liberālās un konservatīvās partijas).

  • Masu partijas — liels biedru skaits, cieša saikne ar sociālajām grupām (sociāldemokrātiskās, komunistiskās).

  • Catch-all (visaptverošās) partijas — cenšas uzrunāt pēc iespējas plašāku vēlētāju loku, mazinot ideoloģisko asumu.

  • Kartelpartijas — cieši saistītas ar valsts resursiem un finansējumu.

• Pēc ideoloģijas (partiju ģimenes):

  • Liberālās, konservatīvās, sociāldemokrātiskās / sociālistiskās, kristīgi demokrātiskās, zaļās, nacionālistiskās, populistiskās u.c.

Tipiska organizatoriskā struktūra. Lielākajā daļā mūsdienu partiju pastāv hierarhija:

• Biedri (pamats)

• Vietējās nodaļas – pagasts, pilsēta, novads;

• Reģionālās / apriņķa struktūras;

• Nacionālā vadība – valde, prezidijs, ģenerālsekretārs;

• Partijas kongress – augstākais lēmējorgāns;

• Parlamentārā frakcija – atsevišķs, bet cieši saistīts elements;

• Jaunatnes, sieviešu, senioru u.c. organizācijas – palīgstruktūras.

Informācijas nodošanas kanāli

Iekšējie kanāli – starp biedriem un vadību:

• Partijas kongresi, konferences, sanāksmes;

• Iekšējie dokumenti, programmas, statūti;

• Digitālās platformas, iekšējie portāli, e-pasts, slēgtas grupas;

• Vietējo nodaļu atskaites un diskusijas;

• Aptaujas un iekšējās vēlēšanas;

Ārējie kanāli – ar sabiedrību:

• Priekšvēlēšanu kampaņas un programmas;

• Mediji un pašu veidotie preses izdevumi, lai izplatītu informāciju par savu darbību un viedokli, kā arī ar informācijas nodošanas kanāliem dažādos sociālajos tīklos;

• Publiskie pasākumi, mītiņi, debates;

• Tiešie kontakti – tikšanās ar vēlētājiem;

• Partijas oficiālā mājaslapa, sociālo tīklu konti;

• Deputātu un amatpersonu darbs vēlētāju pieņemšanā;