
Sabiedriskā iekārta:
uz noteiktām zināšanām, uzskatiem, sapratnēm, pieredzes balstīta, īpaša sociāla hierarhijas struktūra un dažādu šo sociālo hierarhijas nodrošinātāj institūciju sistēma;
stabils sabiedrības stāvoklis, kurā esošo sociālo struktūru pieņem un uztur tās locekļi.
Sabiedriskā iekārta ir visas sabiedrības pastāvēšanas un reproducēšanas noteikumu, normu, institūciju un attiecību kopums, kas noteiktā teritorijā un laikmetā nosaka:
Kā tiek sadalīti resursi – bagātība, vara, prestižs;
Kā tiek pieņemti lēmumi;
Kā tiek audzināti bērni un nodota pieredze;
Kas drīkst ko darīt un kāpēc tas ir "pareizi".
Vienkāršāk sakot: Sabiedriskā iekārta ir "spēles noteikumi", pēc kuriem cilvēki kopā dzīvo. Tā ir lielāka un visaptverošāka par valsti/pašvaldību – valsts/pašvaldība ir tikai viena no sabiedriskās iekārtas sastāvdaļām. Sabiedriskā iekārta ietver arī ģimeni, reliģiju, izglītību, tradīcijas, saimniekošanas veidu un pat neformālās sarunu normas.
Stabilitātes un paredzamības nodrošināšana — cilvēki zina, ko no viņiem gaida un ko viņi var gaidīt no citiem.
Sociālās integrācijas uzturēšana — saista indivīdus un grupas kopējās normās un vērtībās.
Konfliktu regulēšana — nosaka, kā risināt strīdus un sadalīt resursus.
Hierarhijas un varas attiecību leģitimēšana — padara esošo varas sadalījumu pieņemamu vai vismaz paciešamu.
Sabiedrības atražošana — nodod nākamajām paaudzēm normas, lomas un institūcijas.
Koordinācijas nodrošināšana — ļauj sarežģītām sabiedrībām funkcionēt – ekonomika, politika, kultūra utt.
Politoloģijā un socioloģijā izšķir četras galvenās funkcijas:
|
Funkcija |
Apraksts |
Piemērs |
|---|---|---|
|
1. Reprodukcija – bioloģiskā un kultūras |
Nodrošina sabiedrības fizisko un garīgo pastāvēšanu nākamajās paaudzēs. |
Izglītības sistēma māca latviešu valodu un vēsturi; ģimenes institūti rūpējas par bērnu piedzimšanu. |
|
2. Resursu sadale – ekonomiskā |
Nosaka, kam pieder zeme, kapitāls un darba augļi, un kā notiek apmaiņa. |
Īpašuma tiesības, nodokļu sistēma, sociālais budžets (pensijas, pabalsti). |
|
3. Sociālā kontrole – integrācija |
Nodrošina, ka lielākā daļa cilvēku ievēro noteikumus (gan ar piespiešanu, gan ar pārliecināšanu). |
Policija, tiesas, bet arī sabiedriskā nosodījuma mehānisms (piem., "kauns" par neētisku rīcību). |
|
4. Mērķu noteikšana – politiskā |
Definē, uz kurieni sabiedrība virzās un kas ir "labā dzīve". |
Satversmes preambula, partiju programmas, nacionālās attīstības plāni, piemēram – "Latvija kā digitāla valsts". |
Lai saprastu dažādību, politoloģija izšķir vēsturiskos sabiedriskās iekārtas tipus, pēc ražošanas veida un varas formas:
Primitīvā iekārta – balstīta uz asinsradniecību, vadītāja harizmu, mutvārdu tradīcijām. Hierarhija minimāla.
Vergturu iekārta (Antīkā pasaule) – hierarhija balstās uz juridisku nevienlīdzību – vergs ir lieta, brīvais pilsonis – tiesību subjekts.
Feodālā iekārta (Viduslaiki) – hierarhija balstās uz zemes īpašumu un vasaļu zvērestu. Vara ir fragmentēta – baznīca, karalis, muižnieki.
Kapitālistiskā iekārta (mūsdienu Rietumi) – hierarhija balstās uz kapitāla īpašumu un tirgus attiecībām. Formāli visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, bet faktiski pastāv liela ekonomiskā nevienlīdzība.
Sociālistiskā iekārta (vēsturiski PSRS, Ķīna mūsdienās) – hierarhija balstās uz valsts īpašumu un partijas monopolvaru. Ideoloģija (komunisms) kalpo par "sakrālo" pamatu.
Postindustriālā / Zināšanu iekārta (mūsdienu attīstītās valstis) – hierarhija arvien vairāk balstās uz pieeju informācijai, izglītībai un tehnoloģijām.
Sabiedriskās iekārtas struktūra (institūcijas, likumi, amati) ir Formālās varas nesējs.
Sabiedriskās iekārtas stabilitāte un pieņemšana, to, ka cilvēki brīvprātīgi ievēro hierarhiju ir tieši atkarīga no tās Sakrālās varas. Cilvēki neievēro likumus tikai bailēs no policijas, tiesas, soda un vai cietuma. Viņi tos ievēro, jo tic sistēmas taisnīgumam, dalās tās vērtībās un uzskata esošo kārtību par "dabisku" vai "pareizu", jeb kopīgie uzskati par taisnību.
Ja sabiedriskajā iekārtā pārtrūkst sakrālais pavediens (zūd ticība sistēmai), tad sabiedrība nonāk krīzē – cilvēki pārstāj ievērot noteikumus, jo tie vairs nav "pašsaprotami" vai tie nav “taisnīgi”. Sākas protests, revolūcija vai haoss, līdz tiek izveidota jauna sabiedriskā iekārta ar jaunu sakrālo pamatojumu. Tāpēc jebkura stabila sabiedriskā iekārta vienmēr rūpējas ne tikai par policiju (formālo), bet arī par skolām, medijiem un kultūru (sakrālo), lai saglabātu šo hierarhijas "pieņemšanu" nākamajās paaudzēs.
Pingback: Reālās varas struktūra – kādas problēmas un uzdevumus tā veic - Ideala Valsts