Reālās varas struktūra – kādas problēmas un uzdevumus tā veic

Varas teorija, balstīta uz ideju, ka vara nav individuāla īpašība vai vienkārši amats, bet gan kolektīva parādība. Tā tiek īstenota caur īpašām cilvēku apvienībām — varas grupējumiem.

Vara ir varas grupējumu darbība, kurā tie izmanto savā kontrolē esošo organizāciju resursus, lai sagrābtu vēl lielākus resursus un tādējādi iegūtu vēl lielāku varu.

Resursi — viss, kas ļauj kontrolēt cilvēku uzvedību. Tie nav tikai nauda un materiālās vērtības, bet arī amati, privilēģijas, informācija, sociālie sakari, projekti, organizācijas un jebkas cits, kas palielina grupējuma ietekmi.

Galvenā formula:
Vara → Resurss → Vara vai Resurss → Vara → Resurss → Vara

Vara vienmēr ir cīņas lauks starp konkurējošiem varas grupējumiem, jo resursu vienmēr ir mazāk, nekā katrs dalībnieks vēlas

Kā ir uzbūvēti varas grupējumi?

Grupējumi gandrīz vienmēr tiek veidoti pēc feodālā (monarhistiskā) principa:

• Katram cilvēkam grupējumā ir tikai viens sizerēns – augstākais feodālis, seniors (Rietumeiropā) attiecībā pret vasaļiem, jeb priekšnieks.

• Sizerēnam var būt daudz vasaļu.

• „Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis” — sizerēns tieši nekomandē savu vasaļu vasaļus.

• Attiecības ir personiskas un ilgstošas, bieži praktiski uz mūžu. Pāreja pie cita sizerēna ir ļoti grūta un parasti iespējama tikai ar iepriekšējā piekrišanu.

Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc, kad kāds politekonomiskais grupējums zaudē savu ietekmi, tā līderi aiziet nebūtībā.

Uz paša augšējā līmeņa vara var būt arī republikāniska/oligarhiska, kad vairāku lielu grupējumu līderi vienojas savā starpā, bet zemākie un vidējie līmeņi gandrīz vienmēr ir feodāli.

Grupējumā pastāv iekšējais kodols un ārējais apvalks. Kodols ir uzticamākie cilvēki, apvalks — plašāks atbalsta loks.

Trīs galvenie varas likumi

1. Pēc Varas dodas grupā – Individuālu spēlētāju varā nav. Vientuļnieki ir nolemti. Vara ir kolektīva sistēma.

2. Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis – Stingra personiskā lojalitāte vienam sizerēnam. Divkārša pakļautība nav iespējama.

3. Klusums ir zelts (omerta) – Jebkura informācijas noplūde par grupējuma iekšējo uzbūvi, mērķiem vai resursiem var tikt izmantota pret to. Vara darbojas klusumā un slēpjas aiz dažādām maskām.

Citas svarīgas nianses

• „Varu nedod un neņem — varu ņem”. Vara rodas tikai tad, kad citi cilvēki atzīst tevi par līderi un pievienojas tavam grupējumam. Varas Kronis pats par sevi neko nenozīmē, ja neviens neklausa.

• Vara un pārvaldība ir dažādas lietas. Vara nosaka stratēģiskos mērķus un sadala resursus. Pārvaldītāji (menedžeri) tikai izpilda. Balstoties uz savu darba pieredzi, šīs konkrētās Valsts pārvaldē, šīs valsts elite bieži nevadīja institūcijas tieši, bet tikai deva virzienu saviem sizerēniem.

• Karjera varā ir „kāpnes debesīs” — ceļš no parasta darbinieka līdz pasaules elites pārstāvim. Katrā posmā ir savi likumi un riski.

• Augstākajā līmenī stabila vara bieži iegūst cilšu/ģimeņu/klanu raksturu.

• Vara mīl tos, kas paši to mīl — cilvēkus, kuri ir gatavi daudz stundu dienā nodarboties ar cilvēkiem, informāciju, lēmumiem un kuru galvenā vēlme ir vēl lielāka vara.

Kopsavilkums:

Īstā vara ir piederība varas grupējumam, nevis nauda, amats vai personiskā harisma. Viss pārējais (nauda, amati, mediji, valsts institūcijas) ir tikai instrumenti, ko grupējumi izmanto, lai iegūtu vēl vairāk resursu un nostiprinātu savu pozīciju.

Līdzīgi procesi un struktūras ASV un Rietumeiropā ir aprakstīti, kaut arī ar citiem terminiem, uzsvaru un teorētiskajām tradīcijām. Varas grupējumi, feodālā tipa hierarhija, resursu cīņa, personiskā lojalitāte un slepenība/klusēšana nav unikāla — daudzas idejas un novērojumi saskan ar klasisko un mūsdienu Rietumu elites teoriju, organizāciju socioloģiju un politisko analīzi.

Elites un varas grupējumi
Wrighta Millsa grāmata The Power Elite (1956) ir viens no tuvākajiem analogiem. Mills apraksta, kā ASV vara koncentrējas nelielā, savstarpēji saistītā elites lokā — korporāciju vadītāji, augstākā politiskā vadība un militārā elite. Viņi darbojas caur kopīgām interesēm, sociālajiem tīkliem (neformālām struktūrām, slēgtiem klubiem utt), izglītību un “revolving door” principu, nevis formālu sazvērestību.

Vara pieder nevis indivīdiem, bet organizētām grupām, kas cīnās par resursiem.

Līdzīgas idejas izsaka arī:

• Gaetano Mosca un Vilfredo Pareto (elites cirkulācija un “valdnieku šķira”);

• Roberta Mičelsa “oligarhijas dzelzs likums” (jebkura organizācija tendē uz elites kontroli);

• mūsdienu pētījumi par interešu grupām, lobiju tīkliem un “biased pluralism”. Neobjektīvais plurālisms ir politikas zinātnes teorija, kas apgalvo, ka konkurence starp interešu grupām dod priekšroku korporācijām, turīgajām elitēm un profesionālajām asociācijām, nevis plašākai sabiedrībai.

Rietumu literatūrā bieži tiek lietotas feodālisma metaforas:

• “Corporate feudalism” un “neo-feudalism” — korporāciju hierarhijas, kur personiskā lojalitāte, patronāža un klientelisms (politikā un ekonomikā apzīmē resursu un amatu dalīšanu apmaiņā pret politisko lojalitāti) ir svarīgāki par formālajiem noteikumiem.

• “Techno-feudalism” — Big Tech platformas kā jauni “feodālie kungi”, kas kontrolē piekļuvi resursiem un datiem.

• Organizāciju teorijā feodālais modelis tiek izmantots, lai aprakstītu iekšējos konfliktus, decentralizāciju, personiskās attiecības un neformālo varu korporācijās.

• Politiskajā analīzē runā par “suzerain–vassal” tipa attiecībām klientelismā, partiju mašīnās un elites tīklos.

ASV un Eiropā bieži apraksta, kā amati, piekļuve informācijai, projektiem un cilvēkiem (nevis tikai nauda) ir galvenie resursi varas cīņā.

• Vara kā pastāvīga konkurence starp grupām (nevis vienota “sistēma”).

• Atšķirība starp formālo pārvaldību (management) un īsto varu (kas nosaka, kam tiek resursi).

• Slepenība, lojalitāte un informācijas kontrole kā varas uzturēšanas instrumenti.

• Karjeras ceļš caur tīkliem un “savējiem”, nevis tīri meritokrātiski – pēc nopelniem.

Šādu grupējumu (varas grupējumu / elites tīklu / neo-feodālo struktūru) finansēšanas avoti un korupcijas loma ir cieši saistīti ar pašu varas loģiku, kā to apraksta Rietumu elites un neo-feodālisma analīzēs.

Galvenie finansēšanas avoti

Varas grupējumi finansējas, kontrolējot un pārdalot resursus, nevis tikai “nopelnot” tos tradicionālā biznesa nozīmē. Galvenie avoti ir:

1. Valsts un pašvaldību budžeti

   • Budžeta līdzekļi, valsts iepirkumi, subsīdijas, licences, kvotas.

   • Privatizācija un valsts aktīvu pārdale, īpaši postpadomju kontekstā 90. gados, kad uz PSRS/Latvijas aktīvu rēķina, rietumu biržās tika sadrukāts milzīgs apjoms vērtspapīru/naudas.

   • Dabas resursu (nafta, gāze, derīgie izrakteņi, zeme) kontrole. Šie ir bieži stabilākie un lielākie avoti, jo grupējums “sēž” uz valsts institūcijām vai tām tuvu.

2. Korporatīvie un monopolu resursi

   • Lielu uzņēmumu peļņa, ko kontrolē grupējuma locekļi.

   • Monopolu un kvazi-monopolu rentes.

   • Finanšu plūsmas caur bankām, fondiem, investīciju shēmām.

3. Politiskā un lobija finansēšana

   • Oficiālie ziedojumi partijām un kampaņām.

   • “Pelēkā” zona: līdzekļi caur starpniekiem, NVO, konsultāciju firmām.

Kāpēc Tramps uzsāka cīņu ar USAID vai Kulbergs ar Latvijas NVO? Lai vājinātu konkurējošo grupējumu finanšu līdzekļu plūsmas. Kāpēc NVO sektors sacēlās? Kulbergs ir cita politekonomiska grupējuma pārstāvis.

1. • Revolving door – cilvēku pāreja no valsts amatiem uz privāto sektoru un otrādi.

2. Starptautiskie un ofšoru kanāli

   • Līdzekļu izvešana un legalizēšana caur ofšoriem, trasta struktūrām, nekustamo īpašumu ārzemēs.

Resursi ir vairāk kā nauda – amati, Valsts apbalvojumi (trīszvaigžņu ordeņi), privilēģijas, informācija un piekļuve cilvēkiem arī ir “finansējums”, jo tie ļauj sagrābt vēl vairāk materiālo resursu.

Formula ir cikliska: vara → resursi → lielāka vara.

Korupcija nav blakusparādība — tā bieži ir centrālais mehānisms, kā grupējumi iegūst, pārdala un nostiprina resursus.

• Resursu izvilkšana “Otkati” (kickbacks) no valsts/pašvaldību iepirkumiem, budžeta līdzekļu izšķērdēšana, licences un atļaujas pret atlīdzību. Tā grupējums pārvērš publiskos līdzekļus privātā vai grupas kontrolē.

• Lojalitātes nodrošināšana Vasaļiem un atbalstītājiem tiek “dalīti” resursi (amati, līgumi, privilēģijas). Korupcija darbojas kā iekšējā atlīdzību sistēma — bez tās grūti uzturēt personisko lojalitāti, kas ir feodālā modeļa pamats.

• Varas paplašināšana un aizsardzība Ar korupcijas līdzekļiem pērk ietekmi tiesās, medijos, drošības struktūrās. Tā notiek “state capture” — valsts institūciju pakļaušana grupējuma interesēm. Kā savādāk samaksāt policistam, tiesnesim, ekspertam, ja nepieciešams atrisināt, kādu problēmu?

• Maskēšana un legalizācija Līdzekļi tiek “atmazgāti” caur legāliem uzņēmumiem, ziedojumiem, konsultācijām. Rietumos tas bieži notiek institucionalizētākā formā – lobijs, “dark money”, regulatīvā sagrābšana (regulatory capture ir parādība, kurā valsts uzraudzības vai regulējošā iestāde, kuras uzdevums ir aizsargāt sabiedrības intereses, sāk darboties to pašu uzņēmumu vai nozaru labā, kuras tai vajadzētu kontrolēt).

Šādu grupējumu finansējums nāk galvenokārt no kontroles pār publiskajiem un monopolu resursiem. Korupcija (gan atklātā, gan institucionalizētā) ir galvenais instruments, ar kuru resursi tiek izvilkti no sistēmas, pārdalīti grupas iekšienē un izmantoti varas nostiprināšanai. Bez šī mehānisma grūti uzturēt personiskās lojalitātes saites un feodālā tipa hierarhiju mūsdienu apstākļos.

Kāpēc to ir svarīgi saprast?

Ja vēlaties reālas pārmaiņas, ikkatram ir jāsaprot pastāvošās sabiedriskās iekārtas sastāvdaļas:

• politekonomiskie grupējumi,

• kā tie funkcionē,

• grupējumu problemātiku,

• kā un kuri cilvēki tās risina,

• naudas resursu plūsmas,

• dažādo grupu cīņu par šiem resursiem/varu… ​

Latvijas Varas institūti, savā dominējošā vairumā NAV Brīvas, Neatkarīgas Latvijas valsts pārstāvji, kas rūpējas par Latvijas iedzīvotāju radošu attīstību un izpausmi, bet nodrošina citu Valstu, analoģisku grupējumu taktiskās un stratēģiskās intereses izmantojot Latvijas Resursus, uzturot citu radīto Sabiedrisko iekārtu.